Sabiedrībai jāzina patiesība. Būtu labi. Bet – kāda?

Neizskatās, ka tās kvēli degtu vēlmē atbalstīt prezidenta idejas.

Savai valodai sliktumu nodarīt varam vienīgi mēs paši, neviens svešais to nevar.

Pilsētvides problēmas vēlēšanās nebija uzmanības degpunktā. Žēl, jo derēja gan.

Demogrāfija esot palikusi vienīgais strīdus objekts nākamā gada budžeta projektā, par ko sarunas turpināsies šodien, bet rīt Demogrāfisko lietu centrs mēģinās prioretizēt ieceres «ierobežoto līdzekļu situācijā».

«Ideja likt visiem kārtot eksāmenus tikai latviešu valodā demonstrē valdošo spēku absolūtu neizpratni par līdzās dzīvojošo mazākumtautību kultūru un raksturu,»

Mans mazdēls šodien sāk iet skolā. Es novēlu, lai viņam veicas ar skolotājiem tāpat, kā veicās man. Visos līmeņos – no pamatskolas līdz augstskolai – man bija tādi skolotāji, kuru priekšā vērts noliekt galvu dziļā cieņā un pateicībā par to, ko viņi man devuši kā cilvēki un profesionāļi.

Politiskā aktrise Strīķe, kas agrāk dzīvoja tādā kā krievu bojevikā, kur «labie menti» karo pret «sliktajiem», tagad ir pārcēlusies uz politisku trilleri - tur, kur taisa «lielo politiku», intrigas un troņu spēles.

Minēto «pieminekļa projektu» patlaban reklamē «apvienības pret nacismu» vadonis Jānis Kuzins, nosaukdams slepkavu Kononovu par «varoni». Nu, katram, kā smejies, savs.

Man gribētos, lai katrs no mums, atceroties vai nu 1990. gada 4. maiju, vai 1991. gada 21. augustu, padomā par to, kādu nācijas, tautas, sevis de facto pašnoteikšanās, patības līmeni esam šajā atjaunotās neatkarības ceturtdaļgadsimtā sasnieguši.

Brīvā un demokrātiskā valstī ikviens, gan konservatīvais, gan liberālis, pat progresīvie, drīkst ņemt rokā cirtni un cirst nabassaites pušu gan pa labi, gan pa kreisi.

Manā uztverē neviena organizācija (partija) un tās mērķi nav cilvēka, cilvēku savstarpējās saskarsmes vērti.

Līdz šim Juta Strīķe un Jaunā konservatīvā partija savu politisko stratēģiju balstīja uz diviem vaļiem – uz 2010. gadā veikto operatīvā ceļā iegūto oligarhu sarunu publiskošanu un, pakāpjoties uz Valsts prezidenta institucionālās autoritātes, mēģināt pārvērst Raimondu Vējoni par bijušo KNAB darbinieku politisko izrāžu klaunu.

Tā kā Smiltēns bija viens no tiem, kas stāv uz komandtiltiņa un pat pretendē uz kapteiņa vietu, tad aiziešanu vajadzēja ticami norežisēt

Āfrikā nereti politikā ir tā, ka kāds vadonis ir apkāries ar zelta ķēdēm, bet opozīcija dedzina riepas un sit ar kokiem policistus.