Salīdzinoši nesen Latvijā ieviestais NCBAF mehānisms, kurš ļauj tiesībsargājošajām institūcijām iesaldēt dažādus aktīvus, vienkāršā valodā ir saucams par ekspropriācijas risku - proti, iespēju, ka valsts potenciāli var kaut ko atņemt. Tā kā Latvijā iesaldēto aktīvu apjoms pa gadiem strauji aug, bet uzņēmēji ceļ trauksmi, Forbes nolēma izpētīt, vai trauksmei ir pamats un ko dara citas valstis, norāda Forbes Latvija izdevēja Katrīna Iļjinska.

Pēdējos gados, baidoties tikt iekļautiem Moneyval “pelēkajā sarakstā”, FID teju ģeometriskā progresijā ir iesaldējis aktīvus bankās. Tomēr nerezidentu nauda gadiem ilgi nav glabājusies tikai Latvijā. Piemēram, arī Kipra un Lielbritānija ilgstoši ir strādājusi ar nerezidentiem.

Kipra 2019.gadā ir iesaldējusi 115 miljonus eiro (no kuriem konfiscējusi 13 miljonus), bet Lielbritānija piecu gadu laikā (no 2014. līdz 2018.gadam) ir iesaldējusi 1,5 miljardu eiro, kas vidēji vienā gadā ir 300 miljoni eiro, turklāt 76% līdzekļu tiek reabilitēti (FATF dati). Tikmēr Latvija 2019.gadā iesaldējusi nepilnus 346 miljonus eiro un pēc FID sniegtās informācijas, ap 70% gadījumu lietas tiek nodotas policijai kriminālprocesu uzsākšanai, kas nozīmē, ka līdzekļi tiks aizturēti vēl vismaz dažus gadus līdz izmeklēšanas un tiesvedību beigām. Pretēji situācijai citās valstīs, kur lielākā daļa līdzekļu tomēr tiek atgriezti, situācija Latvijā liecina par augstu risku pazaudēt naudu vai īpašumu.

Pasaules Bankas pērnā gada pētījumā atzīts, ka investori, kuri vispār saskata ekspropriācijas risku, 36% gadījumu izvēlētos vispār atsaukt jau esošās investīcijas no konkrētās valsts, vēl 13% atteiktos no iepriekš plānotajām investīcijām, vēl 10% - stipri aizkavētu investīcijas.

Ar FID datiem par šī gada pirmo ceturksni gandrīz nav šaubu, ka Latvija ieņems līdera pozīciju pasaulē pēc šī rādītāja un, visticamāk, pasliktināsies mūsu valsts ekspropriācijas riska rādītājs pasaules vadošajās reitingu aģentūrās.

Viena no vadošajām valstu reitingu kompānijām CREDENDO, kuru 1921.gadā izveidoja Beļģijas ekonomikas ministrija, nodarbojas ar pašu valstu radīto risku izvērtēšanu ar mērķi konsultēt potenciālos investorus par ieguldījumu drošumu konkrētajā valstī. Ārvalstu tiešās investīcijas, saskaņā ar ekspertu viedokli, ietekmē politiskās darbības risks (karš, iekšējie un ārējie konflikti, tostarp tādi, kas balstās politiskajos, reliģiozajos un ideoloģiskos uzskatos), ekspropriācijas risks, kā arī valūtas stabilitāte.

Labākais rādītājs ekspropriācijas riskam ir 1, t.i., zemākais risks, sliktākais - 7.

Forbes salīdzināja vairākas valstis pirmkārt pēc iedzīvotāju skaita, lai izvērtētu, vai ekspropriācijas risks var ietekmēt tiešu investīciju apjomu. Iedzīvotāju skaits tika izvēlēts par pamata rādītāju tādēļ, ka investori var izvēlēties lielāku risku, piemēram, ja plāno darboties naftas ieguves vai tirdzniecības jomā, tāpat valstīm var būt citas “privilēģijas”, kuru dēļ investori būtu gatavi tomēr riskēt, piemēram, derīgie izrakteņi vai beznodokļu režīms. Tikmēr iedzīvotāju skaits ir gana neitrāls rādītājs, lai būtu salīdzināms - iedzīvotāji var radīt līdzīgu IKP, tiem ir līdzīgas iespējas uzbūvēt valsti kopumā tādu, kādā gribētos dzīvot. No apkopotajiem datiem tendence ir diezgan izteiksmīga.

Pēc iedzīvotāju skaita, piemēram, Latvijai līdzīga ir Slovēnija, Igaunija, Gvineja-Bissau, Timor-Leste. No minētajām valstīm tikai Latvijai, Igaunijai un Slovēnijai ekspropriācijas riska līmenis ir zemākais - 1, attiecīgi arī redzams, ka uzkrātās ārvalstu investīcijas šajās valstīs ir salīdzinoši augstas. No apkopotā grafika redzams - jo augstāks ekspropriācijas risks - jo mazāk investīciju. Tendenci pastiprina arī politiskais risks. Latvija, Igaunija un Lietuva ir vienīgās valstis Eiropas Savienībā, kur politiskais risks ir novērtēts ar 2 (no 7) un tikai šis viens punkts gradācijā jau ir samazinājis valstu pievilcību investīciju piesaistei.

Tajā pašā laikā nekas nav dzirdēts par Igaunijā iesaldētajiem naudas līdzekļiem pat neskatoties uz milzīgo skandālu ar Danske bank. Šis fakts, iespējams, atstājis pozitīvu ietekmi uz tiešajām investīcijām, kuras ir gandrīz uz pusi lielākas, nekā Latvijā. Starp citu, ekonomisti no Kanādas, Jaunzēlandes un Bangladešas kopīgā pētījumā ir noskaidrojuši, ka ekspropriācijas riska samazināšana par vienu standarta mēra vienību, palielina ārvalstu tiešās investīcijas vidēji par 72%. Turklāt neviens cits uzņēmējdarbības vides rādītājs, ieskaitot korupciju, birokrātiju, likumu un citus politiskos riskus, tik ļoti neietekmē FDI kā ekspropriācijas risks.

Grafikā redzamas arī valstis, kuras ir krietni lielākas pēc iedzīvotāju skaita, un kuras atrodas labā ģeogrāfiskā stāvoklī (piemēram, Baltkrievija), taču tajās ir ļoti augsts ekspropriācijas risks (5) un augsts politiskais risks (4), tādēļ ārvalstu investīciju apjoms ir salīdzinoši neliels.

Nenoliedzami, žurnālistisks apskats drīzāk balstīts acīmredzamos faktos un novērojumos, taču jautājums par ekspropriācijas risku un tā sakarību ar FDI (ārvalstu tiešajām investīcijām), ir, tā teikt, sens kā pasaule. Jau minētie zinātnieki Hajclers, Bergs un Aktarucmans izpētīja, kā dažādi riska faktori ietekmē ārvalstu tiešās investīcijas. Viņu darbs publicēts European Journal of Political Economy, kā arī kalpo par Kanādas Bankas darba materiālu.

Viņi izpētīja 83 attīstības valstis laika posmā kopš 1984.līdz 2011.gadam un apgalvo, ka ārvalstu ieguldījumu ekspropriācijas gadījumu skaits bija strauji pieaudzis kopš 90.-to gadu sākuma un tā rezultātā daudzviet joprojām ir grūti saglabāt ārvalstu investīciju aizsardzību. Viņi 2017.gadā prognozēja, ka privātīpašuma tiesību aizsardzība arī turpmākajos gados būs viens no vissvarīgākajiem faktoriem lemjot, kur investēt. Ekonomisti konstatējuši, ka risks vispār pazaudēt savu ieguldījumu ņem virsroku pār iespējamo ROI (return on investment) rādītāju.

Nav šaubu, ka gadījumā, ja nauda vai īpašumi ir iegūti noziedzīgā ceļā, tos var konfiscēt. Tomēr, kā norādīja Satversmes tiesa, veidojot savu judikatūru, samērīguma princips ir viens no tiesiskas valsts principiem, kas izriet no Satversmes 1. panta. Atrast līdzsvaru starp likuma burtu un valsts interesēm, piesaistot investorus un veidojot konkurētspējīgu valsti, acīmredzot nav viegls uzdevums.