Tweet

Mēdz teikt, ka par aizgājējiem vai nu labu, vai neko. Bet ir arī turpinājums šim teicienam: ...vai arī patiesību. Un patiesība par aizgājušo gadu ir sāji rūgta. Protams, ne katram ir tieši šāda garšas izjūta – bet daudziem gan. Aizkosts, negatavs ābols ar tārpa ceļu, un tu trāpi akurāt pa vidu šim ceļam... Tu, protams, vari ēst labos, sulīgos ābolus, kuros spoguļojas Dziesmu svētki un valsts dzimšanas dienas gaišākie mirkļi, un to tu arī dari, bet ābols ar nepatīkamo rūgtumu atstāj tevī nedzēšamas garšas atmiņas... Visa pagājušā gada garumā mums nācās vērot Saeimas priekšvēlēšanu cīņas. Kaut gan par cīņām šo procesu grūti nosaukt: vairumā gadījumu tas izskatījās pēc paplukušu, tomēr joprojām ambiciozu vistu plūkšanās. Farss, ko cēli dēvēja par «premjeru debatēm», nereti izsauca krampjainus smieklus: kāda gan cita reakcija varētu būt, redzot, kā viens «premjera kandidāts» televīzijas tiešraidē bļauj uz konkurentu: «negvelz muļķības!», kamēr otrs mēģina atrast īstos lamuvārdus, lai atspertu atpakaļ pienācīgu atbildi. Strīdi, diskusijas par ekonomiku, izglītību, veselības aprūpi? Nu, beidziet! Tādus debesu brīnumus varēja sagaidīt ļoti reti, jo šajās «debatēs» lielākoties notika ausgtprātīga mērīšanās ar politiskajiem krāniņiem. Iemesls gauži banāls: vairums Saeimā ietikt gribošo vēlējās ieņemt pēc iespējas dižākus amatus. Būtu veltīgi prasīt no viņiem politiskās loģikas ievērošanu, kuras pamatā ir izpratne par to, ka augstu politisko amatu ieņemšana patiesībā ir gara un sarežģīta ceļa mērķis, kas paģēr no cilvēka konkrētu rakstura īpašību attīstīšanu un visdažādāko zināšanu apguvi. Tomēr «premjera amata kandidāti» un citu amatu kārotāji iedomājas, ka tas ir maksimāli vienkārši - atnākt, kā mēdz teikt, «no ielas», un, nezinot par valsts pārvaldi pilnīgi neko, deklarēt, ka «es būšu labākais premjers, kāds vien iespējams», bet, ja nebūšu, tad apvainošos, savākšu mantiņas un došos prom no valsts. Dumju pusaudžu spēlītes! Diemžēl tā ir demokrātijas negatīvā blakne: brīvās vēlēšanās Saeimā var ievēlēt pilnīgi jebko, pat āzi un slotaskātu, ļaujot tiem kļūt par «politiķiem». Kāda ir viņu nozīme valsts pārvaldē, to redzam šodien, dzīvojot tehniskās valdības gādībā. Varbūt vienkārši ļaut, lai šī tehniskā valdība tikpat tehniski strādā arī turpmākos gadus - kamēr āži un slotaskāti izcīna savas «milžu cīņas»? Katrā ziņā - sliktāk jau nebūs. Varbūt pat labāk. Vismaz nesagaidīsim nekādus ārkārtējus politiskos satricinājumus. Bet pie regulārajiem jau esam pieraduši. Otrs tārpa ceļš negatavajā ābolā ir čekas maisu atvēršana. Ideālistu gaišās cerības par sabiedrības attīrīšanos un pagātnes izvētīšanu līgani pārgājušas ļaunpriecīgā ņirgšanā. Bez jebkādiem skaidrojumiem tīmeklī izmestais maisu saturs radījis vien dubļu šļuru, kas smirdēdama plūst sociālajos tīklos. Nevienu neinteresē vārgais atgādinājums, ka čekas kartītēm ir tikai informatīvs raksturs un ka šajās kartītēs atrodamo cilvēku vainu var konstatēt tikai tiesa. Nevienu vai gandrīz nevienu neinteresē pierādījumi, visus vai gandrīz visus interesē tikai apgalvojumi, kurus savulaik uz papīra uzlikuši nīstās, melīgās, noziedzīgās un atbaidošās padomju varas pakalpiņi. Neviens vai gandrīz neviens nevēlas kaut vai teorētiski atdalīt tos čekas kartotēkā ierakstītos, kuri patiešām ir nodevuši savus līdzcilvēkus, no tiem, kuri nav bijuši pat tuvumā čekas ietekmei. Daudzi «sabiedrības attīrītāji» nekritiski notic čekas apgalvojumiem, līdztekus labi zinādami, ka padomju varas un tās asiņainā izpildmonstra - VDK - svarīgākais darbības virziens bija totāli meli un dezinformācija. Vai tā ir sabiedrības attīrīšanās? Manuprāt, tā ir visu un visa sajaukšana ar dubļiem. Ja tas notiek, tad kādam vai kādiem tas ir izdevīgi un tas ir vajadzīgs. Taču bez šiem «kādiem» ir arī daudz cilvēku, kuri vēlas uzzināt patiesību: kurš ir bijis čekas aģents, bet kurš - ne? Tīmeklī izbērtais maisu saturs šīs atbildes nesniedz. Ir nepieciešami visiem (!) pieejami skaidrojumi gan no VDK dokumentu izpētes komisijas, gan no tiem, kuri spēj sevī atrast spēkus izstāstīt par savu (ne)sadarbošanos ar čeku. Tāds nu ir aizgājušais gads. Rūgts, vilšanos pilns, bet arī cerīgs. Negribas, lai jaunais gads turpinātu vecā gada «tradīcijas».