Tweet

Arī bez kādas parlamentārās izmeklēšanas komisijas sen redzams, ka jau trešo dekādi pastāv tādas «valsts sagrābšanas pazīmes», ka maz neliekas.

Pastāv viens tāds politiski ekonomisks grupējums, kas vēl tālajā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzmetās par Rietumu demokrātijas eksporta ekskluzīvo dīleri Latvijā un sevi iedomājas par progresīvo un eiropisko vērtību nesēju šejienes aborigēnu tumštautai šobaltdien. Var šos ļaudis dēvēt arī par sorosistiem vai sorosītiem tādā sakarā, ka viena no redzamākajām šīs kustības ideoloģēm un organizatorēm Sarmīte Ēlerte bija sagrābusi laikrakstu Diena un darbu apvienošanas kārtībā bija arī globālā dižblēža Džordža Sorosa fonda Latvijā vadītāja. Par Sorosa naudu tika uztaisītas arī pazīstamās nevalstiski pretvalstiskās organizācijas Delna un Providus.

Demokrātijas vērtībām nav ne vainas, taču būtu labi, ja cilvēki, kas tās sludina, paši pieturētos cēlajiem principiem. Tā vietā jau trešo dekādi no šā grupējuma nāk svētulīga liekulība, dubultmērauklas, absolūta netolerance pret atšķirīgu viedokli un rijība. Tāpat arī nepatriotisms, vienmēr Latvijas intereses liekot aiz kādu ārzemju padomnieku, koncernu un vēstniecību interesēm, vienlaikus vājinot valsts varu, diskreditējot latviešu autoritātes visās jomās.

Diplomētā kinokritiķe Ēlerte savu talantu režijā liek lietā nevis filmās, bet režisējot politikas procesus un manipulējot ar lielu ļaužu masu prātiem.

Neba vienā dienā, bet pacietīgā darbā ir tapis oligarhiski mafiozais tīklojums un sistēma, kuras ietekme stiepjas tālu un dziļi plašsaziņas līdzekļos, valsts pārvaldē, partijās, kultūras un zinātnes aprindās, specdienestos un represīvajās struktūrās. Šie cilvēki trīs dekādes ir bijuši sistēmas administratori, tie nav bijuši kaut kādi mitoloģiskie trīs «oligarhi». Šai sistēmai jau ir jauna darbinieku paaudze, jauni aģenti un adepti. Šī sistēma ir savulaik uzcēlusi debesīs Andri Šķēli un Einaru Repši un vēlāk pati tos nogāzusi dubļos. Bet Valdi Zatleru tad atkal otrādi - vispirms dubļos un pēc tam debesīs.

Pēdējo pusgadu no vietas ir notikusi ļaužu smadzeņu masāža ar apbrīnojami absurdu vielu - noklausītām Aināra Šlesera sarunām viesnīcā Rīdzene. Tie ir septiņus un vairāk gadus veci notikumi, kuriem sen jau zāle virsū saaugusi. Ne vairs Šlesers ir ietekmīgs politikā, ne Šķēle. Ak, nu, jā - Aivars Lembergs ir ietekmīgs. Kā nesen bija spiesta bēdīgi atzīt dzeltenā sorosisma propagandas žurnāla Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele, viņš vēl dzīvelīgs.

Sen zināms, ka tā sauktā oligarhu krimināllieta ir izčākstējusi, jo pat iztapīgā Ģenerālprokuratūra nebija spējusi atrast KNAB savāktajos materiālos ko tādu, ko varētu saukt par pierādījumiem, un tad stumt kriminālprocesu uz tiesu.

Tagad parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas meklēja «valsts nozagšanas pazīmes» un trūkumus pirmstiesas izmeklēšanas procesā, ir darbu pabeigusi, ir uzrakstīts gala ziņojums, trīs komisijas locekļi ir pauduši arī savas atsevišķās domas.

Komisijas «sausais atlikums» ir tas pats čiks, kas pirms komisijas. Šis pasākums ir bijis tikai, lai deputāts Andrejs Judins varētu to izmantot kā savu priekšvēlēšanu tribīni, agresīvi brūkot virsū komisijas priekšsēdētājai Ingunai Sudrabai. Ir tracināta tauta. Ir sabiedrības uzmanība vērsta projām no patiesām pašreizējā laika aktuālajām problēmām. Ir celta tirāža žurnālam Ir, kas iepriekš bija kļuvis pagalam neietekmīgs. Ir radīts stindzinošais efekts amatpersonām, kas redz, ka par nepaklausību nāk sods.

Ločmele Lembergu spēj tikai apsaukāt, bet toties viņas fanātiski apmātās acis iedegas priekā, ka būs izdevies politiski iznīcināt sistēmai neērto Sudrabu.

Vēl ir jaušams, ka tūlīt par asiņainas kampaņas upuri kļūs zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, kurš vēl nav nodauzīts līdz galam un tiks boksēts līdz nemaņai. Bet pareizi - ministrs, kas rūpējas par Latvijas, nevis kādas citas valsts zemkopību, ir jādabū projām no skatuves.

Vēl ir Judins sarakstījis garu sacerējumu jeb savas atšķirīgās domas par tēmu. To nākotnes vēsturnieki ilgi rādīs kā spožas verbālas ekvilibristikas paraugu, kā pareizi savīt kopā patiesības ar meliem un juridisku valodu ar politiskiem lozungiem, lai mulsinātu publiku. «Oligarhiem» viņš, protams, uzkrauj visus nāves grēkus un vainu pie visa sliktā, kas Latvijā notiek. Judins sludina savdabīgu tiesiskumu, kurā, lai rosinātu lietu, nav vajadzīgi pierādījumi, bet izmeklētāju pārliecība. Ja

noklausītajās sarunās atspoguļojas tas, kas notiek vienmēr un visur demokrātiskā iekārtā - politiķi strīdas, kaļ plānus par koalīcijām, par amatpersonām, kuras gāzt, kuras iecelt. Bieži viņiem nav pietiekamas reālas varas, lai plānus realizētu. Vēl viņi plātās, blefo un dažbrīd arī paņirgājas par izmeklētājiem, kas viņus noklausās, jo zina, ka tiek noklausīti. Uz papīra drukātam vārdam nav dzirdama sarkastiskā intonācija, kad viņi tīši runā klaji absurdas blēņas. Sarunāties Satversme neaizliedz. Tā nav valsts nozagšana. Nozagšana ir tad, kad represīvas struktūras saplūst ar politisko, ekonomisko un mediju varu, nelikumīgi izspiegojot konkurentus, pasūtot represīvām struktūrām falšas krimināllietas. Tā gan ir nozagšana un sagrābšana.

Riebīga rīdīšanas kampaņa ir bijusi pret Sudrabu, kas sistēmai ir bijusi vajadzīga, tikai lai pašpatīksminātos, kā īsā laika posmā vienu tautas uz rokām nēsātu valsts kontrolieri var pataisīt par teju vai ļaunuma iemiesojumu.

Gļēvi pielaizīga ir bijusi Nacionālās apvienības pozīcija jeb četrrāpus poza, komisijas loceklim Jansonam vienmēr balsojot tāpat kā Judins. Pašās beigās nacionāļi vēl sarīkoja ākstību, ierosinot balsojumu par Sudrabas atcelšanu no komisijas, kad komisija jau darbu beigusi. Tas ir kā piedalīties jau zemē guloša galīgā nospārdīšanā, lai tikai sistēma nesāktu brukt virsū pašiem. Bet gan jau pienāks arī nacionāļu kārta, jo lekšanās pret genderismu viņiem netiks piedota.