Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) atklāj arvien jaunas reformu frontes līnijas – māc bažas, vai spēs tikt galā.

Valdības jau pērn konceptuāli akceptēto pāreju uz mācībām latviešu valodā mazākumtautību skolās šodien vērtēs Ministru kabinets. Savukārt, Saeimā vakar iesniegti portālā Manabalss.lv savāktie vairāk nekā 14 000 cilvēku paraksti bilingvālās izglītības saglabāšanai. Iniciatīvas autori, vismaz savā argumentācijā, nepretendē uz reformas atcelšanu, bet paģēr izglītības kvalitātes uzlabošanu un līdzšinējās bilignvālās izglītības rezultātu izvērtēšanu.

Tur jāpiekrīt - jēga reformēt ir tad, ja ir plāns, kā uzlabot izglītības kvalitāti, vienalga, vai skolās ar latviešu mācību valodu, vai skolās, kur realizē mazākumautību izglītības programmu. Izglītības kvalitātei un rezultātam - prasmīgākam, konkurētspējīgākam, savu vietu nākotnes darba tirgū (vēlams, Latvijā) redzošam un veiksmīgi atrast spējīgam skolēnam -vajadzētu būt visu izglītības jomas refomu mērķim. Un politiskie uzstādījumi par to, vai bērnam jāmācās latviešu valodā 100%, 90% vai 80%, ir tikai instrumenti ceļā uz šo mērķi - ar kuru labāk to sasniegt, tas jāizmanto.

Tādējādi nevar teikt, ka pāreja uz mācībām visās valsts un pašvaldību finansētajās skolās a priori ir nepareiza vai - otrādi - tikai tā spēs glābt nāciju. Nāciju visupirms un drīzāk glābs tas, ja te vairāk dzims bērnu un jaunie cilvēki mazāk pametīs valsti, ja te būs ražošana, darbs un cienīgs atalgojums, investīcijas, cilvēki, drošība... Jā, arī valoda ir būtisks nācijas pastāvēšanas elements, un nevar būt nekādas diskusijas par otru valsts valodu vai to, ka pilsoņi varētu to neprast un valsts un pašvaldību iestādes nelietot. Visās skolās tā tiek apgūta - cik sekmīgi - jāvēta, tāpat kā iemesli to prasmju atšķirībām un korelācijai ar mācību sekmēm. Atļaušos minēt, ka mazākumtautību skolēnu reālās latviešu valodas prasmes nav tik daudz atkarīgas no tā, cik mācību priekšmetus viņi apgūst mazākumtautību valodā, bet no tā, cik labi pedagogi, tostarp latviešu valodu un tieši ar mazākumtautību skolēniem strādāt protoši, strādā skolā, kā arī tas, kāda ir apkārt esošā vide un kontakti ar latviešiem ārpus skolas. Arī ģimenes attieksme pret latviešu valodas nepieciešamību. Bet reformētājiem jābūt kam vairāk par minējumiem un līdz šim izskanējušajiem tik atšķirīgajiem bilingvālās izglītības kvalitātes vērtējumiem, sākot no izteikumiem par to, ka tas ir Latvijas izglītības sistēmas veiksmes stāsts, līdz tās vainošanai atsevišķu Rīgas skolu skolēnu vājajos sekmju rādītājos. Katrā ziņā par Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) pētījumu rezultātiem nav iemesls priecāties ne latviešu, ne bilingvālo skolu audzēkņiem.

IZM Izglītības likuma grozījumu pieteikumā min, ka pāreja uz mācībām valsts valodā veicinās sekmīgu jaunā vispārējās izglītības satura un mācīšanās pieejas ieviešanu. Tiek sasieta kopā mazākumtautību izglītības reforma ar mācību satura reformu, kas starp neskaitāmajām reformiņām un izmaiņām vispārējās izglītības sistēmā ir ja ne būtiskākā, tad viena no svarīgākajām neatkarīgās Latvijas laikā. Tās mērķis tieši ir minētā kvalitātes, rezultātu izaugsme, ko paredzēts sasniegt, mainot mācību pieeju, metodiku, virzoties no zubrīšanās uz saprašanu, prasmju pielietošanu - «kompetenču pieeja mācību saturā». Tā prasīs daudz no pedagogiem, būs vajadzīgs adaptācijas laiks, jauni mācību materiāli, jauna satura pārbaudes darbi... Par nesen notikušo vidusskolēnu vēstures olimpiādi paustais skolēnu un skolotāju sašutums gan neliecina par veiksmīgu virzību uz to - uz atmiņu, iekalšanu, pat nebūtiskiem faktiem, skaitļiem balstīta pārbaude, kas virknei centīgo skolēnu licis sajusties kā muļķiem.

Jāatgādina, ka vienlaikus ar šo reformu IZM vēl cīnās ar skolu tīkla reformēšanu, plānota arī skolas gaitu sākšana no sešiem gadiem. Rodas bažas, vai visam vienlaikus pietiks gan pedagogu, gan pašas IZM administratīvās kapacitātes, nemaz nerunājot par to jezgu, kas ap to būs priekšvēlēšanu laikā!

Jau tagad pedagogu sastāvs ir ļoti novecojis, virknē skolu un mācību priekšmetu grūti aizpildīt vakances, jo īpaši mazākumtautību skolās. Jā, varbūt, slēdzot kādas skolas vai tās posmus, atbrīvosies kādi pedagogi, bet - vai tie labākie? Un kā pedagogi jaunā mācību satura ietvaros daudzskaitlīgākās klasēs spēs panākt kompetenču apguvi, turklāt mainot arī mācību valodu? Te neder klasiskās lielo auditoriju lekciju metodes! Un - vai tik lielām izmaiņām būs gatavi arī skolēni?

Pati IZM jau regulāri izcēlusies ar nekvalitatīviem vai vispār atsevišķiem mērķiem aizmirstiem budžeta pieprasījumiem, kā arī vāju reformu vadību un komunikāciju ar pedagogu arodbiedrībām. Aizejot no darba IZM, tieši administratīvās spējas, profesionalitāti un visu reformu vadītspēju apšaubīja arī ilggadējā ministrijas Izglītības departamenta vadītāja, valsts sekretāra vietniece Evija Papule. Tas vien, ka viņa kļuvusi par Rīgas mēra Nila Ušakova padomnieci, neļauj apšaubīt viņas vārdu patiesumu. Zinot Papules principialitāti un līdz šim vismaz vārdos pausto konceptuālo atbalstu izglītības ministra Kārļa Šadurska nostājai par pāreju uz mācībām latviešu valodā, ja viņa aizgājusi dot padomus Ušakovam par to, kā amortizēt šo reformu, tad jāsecina, ka viņai pamatīgi «piegriezies». Un, ka bardaks ir liels.