«Es vispār nesaprotu, par ko te ir strīds. Mēs dzīvojam brīvā valstī, bet ne pie boļševiku režīma. Un katrs dzīvo tā, kā var atļauties. Starp citu, tā dzīvo visa Rietumu pasaule. Students sākumā dzīvo kopmītnēs vai ģimenes mājoklī, pēc tam viņš sāk strādāt un nopērk vienistabas dzīvokli, pēc tam apprecas un dzīvoklis ir lielāks. Bet kad cilvēks aiziet pensijā, bet viņa bērni dzīvo atsevišķi, tad ir skaidrs, ka tik liels dzīvoklis viņam vairs nav nepieciešams, un viņš atkal pārceļas uz vienistabas. Vai arī pārdod dzīvokli, lai nopirktu vietu pansionātā ar labu aprūpi,» kādā TV raidījumā izteicās investīciju baņķieris Ģirts Rungainis.

Skaidri saprotama nostāja, līdz cinismam loģiska un tāpēc neapstrīdama. Tā turpina Swedbank galvenā ekonomista Mārtiņa Kazāka neseno ierosinājumu pensionāriem - ja nespējat apmaksāt savus trīsistabu dzīvokļus, tad pārdodiet tos un pārvācieties uz vienistabas dzīvokļiem. Ko gan citu varētu iesākt šie apnicīgie pensionāri, kas kā tītari sēž uz saviem aktīviem un ar pēdējiem spēkiem cenšas saglabāt savus «trīsistabu dzīvokļus»... Taču nedz Rungainis, nedz Kazāks nav ņēmuši vērā kādu apstākli, kas viņiem kā naudīgiem establišmenta pārstāvjiem ir gājis secen: pensionāru, kuriem vēl pieder trīsistabu dzīvokļi, ir ļoti maz, un to brīvo vienistabas dzīvokļu, uz kuriem viņiem tagad vajadzētu pārvākties, ir vēl mazāk. Taču runa ir ne par dzīvokļu lielumu, bet gan par to, ka visus šos pensionārus, kas traucē kapitālisma plauksmei un augsmei, vajadzētu ar likumīgiem līdzekļiem «pārvākt» uz pansionātiem, sak, nestājieties ceļā attīstībai!

Ja godājamie kungi kaut mirkli nokāptu no savām augstprātības sniegotajām virsotnēm, tad varbūt arī padomātu par šīs «pārvākšanās» morālajiem un emocionālajiem aspektiem. Bet, tā kā mēs dzīvojam, kā Rungaiņa kungs izsakās, «brīvā valstī», ikviens var runāt ģeķības, lai arī cik aizskarošas tās kādam šķistu. Tad varbūt minētie kungi sniegs reālus priekšlikumus, ko darīt ar «tiem pensionāriem»? Uz mežu nevedīsim, vai ne? Mēs taču dzīvojam sociāli atbildīgā sabiedrībā, kuru vada ar augstu morāli apveltīti tautas kalpi, vai ne? Mūsu lauki paliek arvien tukšāki, varbūt bijušajās kolhozu divstāvenēs atrastos kādi vienistabas vai divistabu dzīvokļi, kur ievietot tos, kuri nav spējuši norēķināties par apsaimniekošanu lielpilsētu mitekļos vai nav sagrabinājuši naudiņu, lai samaksātu pašvaldībai arvien augošo NĪN?

Bet, izrādās, arī šis variants nav realizējams. Uz izmirušajiem pagastu centriem vairs nav vai gandrīz nav ceļu, tur vairs nav ne skolu, ne kultūras namu, ne bibliotēku, ne veikalu, pat ne katlumāju. Tur tā visa vairs nav tāpēc, ka cilvēki ir aizbraukuši - vai uz īrijām, vai uz rīgām. Uz turieni, kur pagaidām vēl ir ceļi. Bet tādu - bezceļu un bezskolu - pagastu kļūst arvien vairāk.

Saprotu, ka investīciju baņķierus un lielbanku ekonomistus šis fakts var neuztraukt, taču kāpēc mūsu augsti morālie un visādi citādi godājamie valdīklas klusē kā līmē iekrituši? Mums taču ir augsti intelektuāls un droši vien bargu naudu izmaksājis dokuments ar nosaukumu Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, kas, visgudriem vārdiem piepildīts, uz 128 lappusēm analizē mūsu daudzcietušās valsts gaišos plānus. Uz šā plāna fundamentālajiem akmeņiem taču var celt nākotnes pilis, kurās vieta būtu arī šodienas alkatīgajiem pensionāriem, kuri, izrādās, ne tikai negrib pamest savus trīsistabu dzīvokļus, bet arī pieprasa lielākas pensijas.

Dokumentā skaidri ierakstīta izeja: «Depopulācijas teritoriālās dimensijas risinājumi būtu jāmeklē t. s. «inteliģentās saraušanās» virzienā, veicinot iedzīvotāju koncentrēšanos pakalpojumu centros atbilstoši demogrāfiskām, ekonomiskām un sociālām projekcijām, aktivizējot pilsētu un lauku sadarbības formas, attīstot epakalpojumus un radot kvalitatīvus dzīves apstākļus jaunu, ekonomiski neatkarīgu iedzīvotāju grupu piesaistīšanai dzīvei Latvijas lauku apvidos.»

Sapratāt? Ja jūs «inteliģenti nesarausities», jums pilsētas kundziņi nobrauks papēžus - kā jau tas ir gadījies. Vienkāršā valodā runājot: laukiem jāmirst. Neproduktīvajiem, sentimentālajiem laukiem jāmirst! Tāpat kā pensionāriem. Tā skaistā konsonansē, inteliģenti saraujoties, kopīgi muzicē ciniski baņķieri un tikpat ciniski valsts pārvaldītāji.