Saturs atjaunots pirms ne vairāk kā 4 stundam
Šodien ir 2019. gada 5. decembris 20:25:11
Uzņēmējdarbība » Uzņēmējs: No Rīgas līdz Tallinai ar katru dienu arvien tālāk. Ko darīt?
Izvēlies kategoriju:
Rādīt informāciju: Ziņas Foto ziņas Preses relīzes Tirgus ziņas Intervijas
Uzņēmējs: No Rīgas līdz Tallinai ar katru dienu arvien tālāk. Ko darīt?
Autors: Dans Bērtulis, 09/01/2017 12:15


Esmu latviešu uzņēmējs, kurš strādā Igaunijas kompānijā, darba attiecību dēļ esmu abās valstīs un varu salīdzināt abu valstu biznesa vides. Latvijā bieži gadās dzirdēt, ka, redz, igauņi māk, igauņi var, mēs ne. Neskatoties uz 34% mazāku iedzīvotāju skaitu, Igaunijā ir ne tikai augstāks dzīves līmenis, bet arī par 20% lielāki valsts budžeta ieņēmumi, vairākas reizes mazākā un tālāk esošā Tallinas osta jau ir sasniegusi Rīgas ostu kravu apgrozījuma ziņā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.

Igaunijas panākumi, protams, nav nekāds noslēpums, to sakne ir savādākā pilsoņu attieksmē pret savu valsti un valsts attieksmē pret saviem pilsoņiem. Nosaukšu dažus piemērus, kurus vienā savā runā minēja Mareks Helms – Igaunijas Nodokļu un Muitas pārvaldes (VID) vadītājs. 

Igaunijas VID darbība tiek vērtēta pēc IKP pieauguma un Pasaules bankas Doing Business reitingiem – ja tie aug, nodokļu iekasētāji strādā labi. Latvijas VID darbs tiek vērtēts pēc iekasētajiem nodokļiem. Jo vairāk iekasēts, jo labāk.

Arī igaunīši bāleliņi nav nekādi svētie, protams, un noteikti arī viņiem ik pa brīdim ienāk prātā kaut ko nesamaksāt savai valstij. Tomēr Igaunijā ēnu ekonomika ir ap 4.5%, salīdzinot ar Latvijas gandrīz 30 % pēc dažādiem aprēķiniem. Tas panākts ar ģeniāli vienkāršu metodi – visi iekšējie norēķini notiek caur to, ko mēs saucam par EDS – elektroniskās deklarēšanas sistēmu. Viens uzņēmējs otram rēķinus izraksta tikai elektroniski un tikai caur valsts portālu. Tas nozīmē, ka Igaunijas VID tiešsaistē redz visu naudas masu, kura atrodas kustībā un nekādas PVN shēmas nav iespējamas. Ņemot vērā to, ka lauvas tiesu no ēnu ekonomikas sastāda nošmauktais PVN, kura pilns nosaukums ir PVN nomaksātais iekšzemē, ēnu ekonomikas procentu atšķirība starp kaimiņvalstīm kļūst saprotama. Latvijā rēķinus sūta pa faksu, pastu, kurjers atved … Jautājuma cena ir apmēram miljards eiro gadā.

Interesants fakts – it īpaši, ja atceramies neseno skandālu ar Koļegovas deklarāciju un VID darbinieku bagātajām mammām – Igaunijā amatpersonas VID deklarācijas neiesniedz. VID iesniedz deklarācijas amatpersonām. Un tas ir loģiski, jo amatpersona, kura ir deklarējusi savu bankas kontu un īpašumus ir redzama vienotā datu bāzē. Lieki piebilst, ka šīs deklarācijas tiek sagatavotas automātiski. Igaunijas VID strādā 1450 cilvēki. Latvijā – 4000.

Igaunijas datorizācija ir iespaidīga. Piemēram e-Tervis (e-veselība) ir vienota datu bāze, kurā atrodas katra cilvēka apdrošināšanas dati, visas analīzes, kuras jebkad ir taisītas, visas slimības vēstures, receptes, slimības lapas, ārstu komisijas automašīnai, ieročiem, aviācijai. Uz aptieku igaunis iet ar savu ID karti, nevis recepti, un šī e-recepte norakstās, kad aptiekas kontā par to ienāk nauda. Latvijā viss notiek uz papīra un pilna slimības vēsture vienā vietā un vienotā formā neeksistē. Latvijā E-veselība nav ieviesta, iespējams, tāpēc, ka izskaustu dakteru “dāvanu” praksi, tāpat kā e-rēķins izskauda PVN shēmas Igaunijā.

Igaunijas izpratne par sociālā budžeta veidošanu ir savādāka, kā pie dienvidrietumu kaimiņa. Arī viņi sastopas ar iedzīvotāju novecošanas problēmu, pieaugošu pieprasījumu pēc sociālajiem maksājumiem. Kopš 2004. gada arī Igauniju ir pametuši 40 000 cilvēku. Latvijā sociālie maksājumi – pensijas, pabalsti ir strādājošo pienākums. Strādājošajiem ir jāsamaksā sociālajā nodoklī tik, cik otrai pusei būtu jāsaņem. Ja strādājošo skaits samazinās – tiek celtas sociālās iemaksas, ko mēs redzam mikrouzņēmumu gadījumā un gadījumā ar minimālajām sociālajā iemaksām. Sociālais nodoklis Latvijā ir tiešais vai iezīmētais nodoklis – nauda no viena nodokļa aiziet vienai vajadzībai. Ņemot vērā to, ka ap 30 % iedzīvotāju ir nodarbināti sabiedriskajā sektorā, kas pēc būtības ir izdevumu daļa, privātuzņēmējam ir jāsamaksā algās arī tā summa, kura vēlāk caur valsts iekasēto PVN un UIN nonāks sabiedriskā sektora algās, no kuras tiks maksāts sociālais nodoklis. Kā rezultātā aplokšņu algas ir ikdiena daudzās nozarēs, bet ekonomisku izmaiņu vietā ir notikusi tikai aplokšņu algu kriminalizācija. Igaunijas variantā uzsvars tiek likts uz darbaspēka bāzes uzturēšanu maksātspējīgā līmenī, lai caur citiem nodokļiem, pamatā PVN iekasētu to summu, kura nepieciešama sociālās sistēmas uzturēšanai. Tāpat tiek pievērsta uzmanība tam, lai uzņēmējdarbības vide neciestu no pārlieku darba samaksas sloga un nepārietu pelēkajā sektorā.

Sākot ar 2017. gada 1. janvāri Igaunijā, neapliekamais minimums algām līdz 1200 eiro bruto ir 500 eiro. Viegli iedomāties, kā samazinās darbaspēka izmaksas uzņēmējiem, kā pazūd motivācija maksāt skaidrā naudā un kā palielināsies lielākās daļas Igaunijas ģimeņu ienākumi, jo šajā algas zonā ir 2/3 no visiem iedzīvotājiem. Kas notiks ar sociālo budžetu? Kā jau teicu, Igaunijā nav tiešo nodokļu. Ar nodokļiem neapliktā nauda tāpat tiks iztērēta vai izmaksāta dividendēs un caur PVN un ienākuma nodokli no peļņas atgriezīsies valsts kasē ar uzviju. Un no šīs naudas nokompensēs to, ko neieņēma no palielinātā neapliekamā minimuma.

Šādus piemērus varētu atrast vēl un vēl, tomēr būtība jau nav piemēros, un jautājums, kas moka pilsonisko sabiedrību, ir vienkāršs, bet ne vienkārši atbildams. Kas Igaunijā notika tāds, ka viņi spēja? Ko viņi izdarīja savādāk?

Atbilde, kā bieži, meklējama vēsturē. Turklāt šai gadījumā pat vairāk Somijas, nevis Igaunijas vēsturē. Tā drīkst darīt, jo abas tautas ir ne tikai ģenētiski, valodiski un kultūras ziņā tuvas, bet kopš 1721. gada, kad beidzās Ziemeļu karš, abas ilgu laiku bija Krievijas guberņas ar kopīgu administratīvo pārvaldi Pēterburgā.

Somi ir labi karotāji. Visi zina 1939-1940. gada Ziemas karu, kurā Somija spēja apturēt PSRS kara mašīnu. Bet somi ir arī politikas un kompromisa meistari, jo jau 1940. gada martā tika parakstīts Maskavas miera līgums. Somija zaudēja 1/5 daļu teritorijas, bet saglabāja neatkarību. Viņi mācēja pavilkt svītru notikušajam, pieņemt smagus bet pareizus lēmumus un pagriezties ar seju pret nākotni.

2. pasaules karā Somija karoja ass valstu pusē. Tur, kur tagad dzīvo Salatētis – Rovainemi, kur bija Skandināvijā lielākā militārā lidosta, no kuras bombardēja Ļeņingradu. Somu karaspēks turēja pusi no Ļeņingradas blokādes. Mazāk zināmajā Tali-Ihantalas kaujā, 1944. gada jūnijā, mēģinot ieņemt Karēlijas pussalu starp Lādogas ezeru un Somu jūras līci, PSRS pazaudēja divas divīzijas un 600 tanku. Bet jau tā paša 1944. gada septembrī Somija kapitulē un pavērš savus ieročus pret Vāciju, padzenot tos no Somijas. Un atkal Somija saglabā savu neatkarību, veicot pareizu vēsturisku izvēli.

Somi veica vēl vienu izvēli. Viņi paši par to nemīl runāt, bet 1944-48 gados tur notika “klusais karš”. Somi tika galā ar kolaboracionistiem – nacistu līdzskrējējiem. Lietā tika likti arī somu dunči. Tagad to sauc svešvārdā par lustrāciju. Kā nu tur nebija, bet, kad 1948. gada vēlēšanās uzvarēja sociāldemokrāti, somu nācija bija pavilkusi svītru tumšajām vēstures lappusēm un apsolījusies nekad pie tās negriezties un visus spēkus veltīt savas valsts nākotnei. Principā visas Vācijas okupētās valstis pēc 1945. gada maija veica šo lustrācijas procesu – pirmkārt, pati Vācija, arī Francija, Beniluksa valstis, Grieķija.

1991. gadā, kad nodibinājās jaunā Igaunijas valsts, Somija uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt ne tikai ekonomiski un organizēt alus tūres uz Tallinu. Somu speciālisti palīdzēja reorganizēt Igaunijas valsts institūcijas, no nulles izveidot jaunu budžeta un nodokļu sistēmu. Un arī palīdzēja radīt sistēmu, kā atstādināt no varas nacionālajai valstij nelojālos cilvēkus.

Es ļoti labi atceros, kā ap 1995. gadu uz Igaunijas ceļiem pazuda pogainie sārtvaidži ar strīpainajām karotēm – piecīšu kāsēji, un parādījās jauni, stalti puiši, kuri man – hroniskam ātruma pārkāpējam visi kā viens teica – “Komisar videl, komisār zameril, nado v bank ehatj straf platitj!”

Tā visa rezultātā, Igaunijas valsts tiek uztverta kā izdevumu daļa kopējas infrastruktūras, sociālās sistēmas, drošības un kultūrvides uzturēšanai. Un nav šaubu vai diskusiju par to, ka privātais uzņēmējs ir tas, kurš ne tikai nodrošina sevi, bet finansē visu valsts pārvaldi un kopējās vajadzības. Līdz ar to gan nodokļu sistēma, gan infrastruktūra tiek veidot tā, lai šis privātais bizness zeltu un plauktu un pakārtoti tam – arī valsts. Rezultātā, pie mazāka iedzīvotāju skaita Igaunijai ir liekāks valsts budžets un 2% no IKP aiziet aizsardzībai.

Mūsu Dievzemītei nebija blakus ne Somijas, ne Polijas, kā Lietuvai. Līdz ar to LPSR ministrijas un budžeta veidošanas principi klusi un mierīgi kā Anatolija Gorbunova frizūra, pārkrāsojās sarkanbaltsarkanas, bet bijušie komunisti, čekisti, komjaunieši tagad ir cienījami uzņēmēji un politisko partiju līderi gan pašvaldību, gan valsts līmenī. Zināmā mērā var apgalvot, ka Latvijas PSR komunistiskā partija arī šobrīd ir dzīva Saeimā pārstāvēto partiju dzīlēs. Vēl ļaunāka – tie ir izaudzinājuši jaunu parazītu paaudzi, kura valsti uztver tikai un vienīgi kā personiskās iedzīvošanās avotu.

Latvijas valsts, atšķirībā no Igaunijas, tiek uztverta kā ienākumu daļa, jo tā iekasē nodokļus. Valsts ir primārais, un viss pārējais ir pakārtots. It īpaši tie blēdīgie uzņēmēji. Tāpēc Latvijas valsts ir jāaudzē liela un resna, bet politiskā sistēma jātur tāda, lai gadījuma cilvēki no malas tai klāt netiktu. Un te nu mēs esam – Valsti pārvalda 3 partijas, kurās pārstāvēti 0,4% no iedzīvotāju skaita (Igaunijā – 6,5%). Viena no tām partijā pieder vienam hūtei, pārejās divas finansē dažas celtniecības un ceļu būves kompānijas, kuras apgūst Eiropas naudas. Partijās var iestāties tikai ar valdes akceptu, un tās darbojas kā slēgti klubi. Principā Latvijas valsti pārvalda un lieto savām vajadzībām apmēram 15 cilvēku. Protams, pārējie 99,6% iedzīvotāji par to nav stāvā sajūsmā un balso ar kājām vai nemaksājot nodokļus.

Ir vēl viena lieta, kura Igaunijā ir atrisināta – pilsonība, 1992. Igaunijā dzīvoja 32% nepilsoņu. Šodien tādu ir 6%. Igaunija atrada veidu, kā integrēt savus krievvalodīgos, Igaunija ir vienkopienas valsts, un, lai cik tas jocīgi nebūtu, joprojām nav pievienojusies Ļeņingradas apgabalam.

Latvijā joprojām 14% vai 326 000 cilvēku ir bez pilsonības. Es saprotu, ka katrs, kurš paceļ nacionālo jautājumu, dabū pa kaklu. Labā ziņa ir tā, ka es esmu dabūjis pa kalu tik daudz reižu, ka jūtos slikti, ja kādu brīdi neviens man nav uzklupis. De facto Latvija ir divkopienu valsts. Latviski un krieviski dzīvojošās kopienas ir viena no otras tālāk nekā kalnu slēpotāji no snovbordistiem. Tie varbūt guļ vienā gultā, bet katrai ir sava informatīvā telpa, kultūras paradumi un pat bizness. Joprojām liela daļa firmu ir izteikti latviskas vai krieviskas, kaut gan no biznesa viedokļa, nacionalitāšu dažādība kolektīvā ir konkurētspēju veicinošs faktors.

Es domāju, ka mēs, Latvieši esam nodevuši savus foršos krieviņus. 1990. gada Janvāra barikādēs man bija tas gods būt par operatora Kristapa Liepiņa asistentu un personīgo šoferi. Mēs apbraukājām visas barikādes, bijām iekštelpās Iekšlietu ministrijā, Bastejkalnā. Toreiz neviens nešķiroja pēc tautības un Bauskas miliču lielākā daļa bija krievi. Kaut kur “Labvakar” arhīvos varbūt ka vēl ir tās kasetes.

1990. gada martā bija Augstākās Padomes vēlēšanas. Es Tolaik biju Ādažu vidusskolas direktora vietnieks. Skolā bija vēlēšanu iecirknis. Mēs uz skolas torņa uzvilkām sarkanbaltsarkano karogu. PSRS armija pie dzelzs tilta uz Kadagu nolika bruņutransportieri. Jā, armijnieki balsoja par Interfronti, bet vietējie krievvalodīgie – Ādažu vidusskola joprojām ir divvalodīga, –  pamatā par Tautas fronti. Man bija iespēja aptaujāt tos, kas balsoja. Vēlāk uzzināju, ka to sauc par exit-poll. Tā bija. Un tad 1994. gadā pieņēma pilsonības likumu. Tā rezultātā 400 000 cilvēkiem tika atņemta iespēja piedalīties valsts pārvaldē. Arī tie, kas bija uz barikādēm, balsoja par Tautas fronti.

Domāju, ka tas notika apzināti. Tāds īsts čekistu gājiens. Nepielaist pie siles trešdaļu iedzīvotāju un sarīdīt divas nācijas, lai šīs cīņas ēnā nozagtu valsti. Tagad vilciens jau ir aizgājis. Šie cilvēki ir radījuši savu kopienu ar visiem tās atribūtiem, un ar šo kopienu koķetē tie, kuri tiešām vēlas pārkrāsotajai Latvijas PSR atgriezt karogu ar zilajiem vilnīšiem.

Ko darīt? Laikam jau no sākuma jāsaved kārtībā sava personīgā domāšana un tad jāķeras pie valsts sakārtošanas. Manā uztverē Latvijas neveiksmes stāsta pamatā ir savlaicīgi neveiktā lustrācija, tuvredzīga nacionālā politika un varas koncentrēšana šauras interešu grupas rokās. Kamēr šis statuss quo saglabāsies – nekāda progresa nebūs. Ir jāmaina vēlēšanu sistēma no partiju sarakstiem uz mažoritāro. Satversmes 6. pants nosaka, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Patlaban mums de facto tā nav. Mēs esam spiesti balsot par interešu grupu sastādītiem sarakstiem. Tās nav tiešas vēlēšanas. Pēc jauniem principiem ievēlēts parlaments, cerams, būs spējīgs attīrīt valsti no sarkano direktoru ideoloģijas, veikt valsts institūciju funkcionālo auditu, ieviest reālu subsidiaritāti deleģējot valsts funkcijas pašvaldībām un sabiedriskajām organizācijām.
KOMENTĀRI
Jūs varat pievienot savu komentāru ziņai, kas tiks nosūtīts portāla redaktoram. Ja tas saturēs aktuālu un redakcijai saistošu informāciju, ziņa tiks papildināta ar Jūsu iesūtīto komentāru un Jūs vai Jūsu norādītā persona tiksiet norādīti kā ziņas papildinājuma pirmavoti.


Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Vēlos saņemt citus jaunākos komentārus par šo rakstu, savā e-pastā!
Tava ziņa:
Uz augšu