Tweet

Pašlaik ir ļoti moderni un mūsdienīgi solīt bezgala lielu atbalstu «inovatīvam biznesam». Tā patiešām ir skaista un dzidra cerība. Mēs te tā klusu rosīsimies, stāstīsim pasakas par atbalstu inovatīvajam biznesam, un tad no simtiem valstu un reģionu kāds nākamais Bils Geitss izvēlēsies tieši Latviju, lai šeit izveidotu miljardu miljardiem lielu inovāciju gigantu, kura zelta straumes pārvērtīs Latviju par neticami bagātu, spēcīgu un varenu.

Patiešām skaista cerība. Taču izdevumi, lai sekmētu Latvijas izvēlēšanos par kāda globāla milža biznesa centru, ir līdzvērtīgi izdevumiem, pērkot loterijas biļetes, cerībā tik pie galvenā laimesta. Atšķirībā no Latvijas līderiem, tie, kas skolā ir labi mācījušies matemātiku, ar loterijām neaizraujas. Loterijas rezultāts nav atkarīgs no taviem pūliņiem un pat no taviem izdevumiem. Ļoti lieli izdevumi tikai palielina varbūtību, bet negarantē panākumus.

Naudas tērēšana loterijas biļešu iegādei cerībā uz lielo laimestu nav racionālākā politika nākotnes ienākumu palielināšanai. Racionāla politika nākotnes ienākumu palielināšanai nozīmē investēt un atbalstīt nozares, kuras jau šobrīd rada ienākumus, lai šīs nozares radītu vēl lielākus ienākumus nākotnē.

Viena no nozarēm, kurā Latvijai ir neapstrīdami globāli panākami, ir lauksaimniecība, īpaši graudkopība un rapša audzēšana. Atbilstoši ANO aģentūras UN COMTRADE datiem, pēc kopējā kviešu eksporta apjoma 2015. gadā Latvija bija 17. vietā pasaulē (Latvijas kviešu eksporta kopapjoms bija 329 miljoni eiro), apsteidzot Brazīliju, Meksiku, Itāliju, Zviedriju, Beļģiju, Dāniju un Austriju. Pēc kopējā rudzu eksporta apjoma Latvija 2015. gadā bija 5. vietā pasaulē (15,3 miljoni eiro). Lielākus rudzu eksporta apjomus par Latviju 2015. gadā nodrošināja tikai Polija, Vācija, Kanāda un Zviedrija. Savukārt pēc rudzu eksporta apjoma Latvija apsteidza Krievijas Federāciju, Franciju, Dāniju, ASV, Lietuvu u.c. 2015. gadā Latvija ieņēma 20. vietu pasaulē miežu eksportā (36,7 miljoni eiro) un 17. vietu pasaulē auzu eksportā (5 miljoni eiro). Latvijai globāli ir ļoti augsta pozīcija arī rapšu audzēšanā.

2015. gadā pēc rapšu eksporta kopējā apjoma Latvija ieņēma 15. vietu pasaulē (86,6 miljoni eiro). Graudkopība nav tikai eksports. Graudkopība nodrošina gan pārtikas rūpniecību ar izejvielām pārtikas produktu ražošanai, gan izejvielas spēkbarības ražošanai lopkopības nozarē. Vietējo lopbarības graudu ražošana ir ļoti nozīmīga arī citu lauksaimniecības nozaru, īpaši cūkkopības un putnkopības, produkcijas konkurētspējai.

Kas būtu jādara, lai palīdzētu attīstīties šai nozarei? Atbilstoši Valsts agrārās ekonomikas institūta iegūtajiem rezultātiem, graudaugu ražība ir cieši saistīta ar saimniecības lielumu. Augstākā graudaugu ražība ir saimniecībās ar ienākumiem, lielākiem par 500 tūkstošiem eiro gadā (Lauku saimniecības darba ekonomiskās analīzes rezultāti 2014, Rīga 2015, Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts, 17. lpp.). Lai graudkopības nozare varētu attīstīties, ir normāli, ka saimniecības veidojas lielākas, bet to izaugsmi kavē lauksaimniecības zemes trūkums.

Lauksaimniecības zeme tika uzpirkta spekulatīviem mērķiem, lai nopelnītu uz zemes cenas kāpumu un lai piespiestu lauksaimniekus ražošanai vajadzīgo zemi īrēt.

Atbilstoši Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta apsekojumam, 2014. gadā gandrīz puse (49%) no saimniecību apsaimniekotās lauksaimniecības zemes bija nomāta. Zemes noma atrauj ļoti lielu resursu daļu no lauku attīstības. Pašreizējā ekonomisko attiecību sistēma Latvijā ļauj uzplaukt parazitējošu rantjē slānim, kuri bez piepūles piesavinās daļu no tiem ienākumiem, kurus rada lauksaimnieku un Latvijas zemnieku smagais darbs.

Liela daļa lauksaimniecības zemju īpašnieku zemi pat neiznomā. 2014. g. veiktais LDC apsekojams parādīja, ka no visas apsekotās lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) platības 10,4% netika kopti, 3,5% bija aizauguši, bet 1,1% netika appļauts. 2014. g. apsaimniekoti tika tikai 84,5% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Diemžēl nākamā gada valsts budžetā ieplānotie līdzekļi Latvijas reālo ražotāju atbalstam ir daudz par mazu. Valsts atbalsta apjoms lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādei lauksaimniecības produkcijas ražošanai ir nepietiekams. Šajā programmā iedalīto līdzekļu apjoms un programmas noteikumi tikai imitē atbalstu.

Savukārt pašreizējie nodokļu instrumenti ir pārāk maigi pret tiem, kam lauksaimniecības zemes ir tikai spekulācijas objekts un kas zemi izslēdz no lauksaimnieciskās ražošanas.

Ja sapņu pilīm - startapiem un ūberiem - atvēlētie līdzekļi un nodokļu atbalsta mehānismi tiks novirzīti uz reālo ekonomiku - tiem uzņēmumiem, kas ilgstoši strādā šīs valsts labā, tad šie izdevumi patiešām veicinās ekonomikas izaugsmi.