Saturs atjaunots pirms ne vairāk kā 15 minūtēm
Šodien ir 2020. gada 5. jūlijs 12:59:03
Pasaule » Ņirgāšanās pie laba gala nevedīs
Izvēlies kategoriju:
Rādīt informāciju: Ziņas Foto ziņas Preses relīzes Tirgus ziņas Intervijas
Ņirgāšanās pie laba gala nevedīs
Autors: Bens Latkovskis, 09/11/2016 10:44


Brīdī, kad lasāt šīs rindas, visticamāk, jau ir zināms jaunais ASV prezidents, jo diez vai atkārtosies 2000. gada notikumi, kad prezidenta amata liktenis izšķīrās vienā štatā – Floridā, kur balsis starp republikāņu kandidātu Džordžu Bušu jaunāko un demokrātu Elu Goru bija sadalījušās tik līdzīgi, ka bija nepieciešamas vairākas balsu pārskaitīšanas. Tomēr neatkarīgi no tā, kurš (a) būs kļuvis (usi) par 45. ASV prezidentu, šī vēlēšanu kampaņa iezīmē dziļākas pārmaiņas ne tikai ASV, bet visas pasaules politiskajā izkārtojumā.

Par to liecina gan Donalda Trampa negaidītā nonākšana līdz kandidāta nominācijai, gan Hilarijas Klintones smagā cīņa par nomināciju ar izspūrušo sociālistu Bērniju Sandersu. Neviens no «saprātīgajiem» republikāņu kandidātiem - ne Džebs Bušs, ne Džo Keisiks, ne Marko Rubio - nekļuva par nopietnu Trampa konkurentu. Viņa galvenais sāncensis republikāņu partijā bija ārkārtīgi konservatīvais, reliģiskais fanātiķis Teds Krūzs, kurš «mēreno» acīs ir vēl nepieņemamāks par Trampu. Arī demokrātu partijā ne visi ir sajūsmā par Klintoni. Rezultātā daudziem nācās izdarīt izvēli pēc mazākā ļaunuma principa, kas ASV nav raksturīgi, bet šoreiz sanāca tieši tā.

Jautājums, kā varēja gadīties, ka tāda tipa politiķis kā Tramps tik tālu tika, faktiski ir palicis neatbildēts. Dažādi apskatnieki CNN kanālā atkārto - «tā ir demokrātija», taču tā nav nekāda atbilde. Tā ir vistīrākā atruna. Pat vairāk. Tā ir ne tikai atteikšanās uz šo jautājumu atbildēt, bet par to pat domāt. Tā vietā no Klintones priekšvēlēšanu mītiņiem atskan nemitīgais - padomājiet par savu un savu bērnu nākotni. Bet tieši to pašu saka Trampa atbalstītāji: «Kurp mūs ved Klintone un demokrātu partija kopumā?»

Nebūšu oriģināls, sakot, ka Trampa pārsteidzoši triumfālais uznāciens uz ASV politiskās skatuves harmoniski papildina negaidīto balsojumu par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Abu šo notikumu saknes ir vienas. Tā ir reakcija uz to, kas pasaulē noticis pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Runa ir par līdzšinējā kursa korekciju. Arvien vairāk cilvēki jūtas vīlušies tā dēvētajā progresā, vēlas to piebremzēt un kaut vai retorikā atgriezties «vecajos, labajos laikos», kad viss bija «skaidrs un saprotams». Šo iespēju, viņuprāt, var realizēt, nobalsojot par Brexit, Trampu vai kādu citu, kurš nebaidās iet šķērsām «ģenerālajai līnijai» un runā «skaidru valodu».

Pasaule pēdējās desmitgadēs ir mainījusies tik strauji, ka daudzi šīm pārmaiņām vienkārši netiek līdzi. Šo cilvēku priekšā nostājas Tramps, kurš saka: «Tā nav jūsu vaina, jo sliktie cilvēki (tādi kā sekretāre Klintone) ir mūsu rūpnīcas pārvietojuši uz Meksiku un Ķīnu. Es atjaunošu mūsu kādreizējo varenību.» Pat ja cilvēki lāgā netic šai iespējai, viņiem patīk klausīties šajos vārdos, gluži tāpat kā cilvēkiem Latvijā patīk dzirdēt, ka mūsu rūpniecību ir sagrāvusi Eiropas Savienība un vispār visas mūsu nedienas nāk tieši no turienes, kur cilvēki dzīvo kaut kādā citā koordinātu sistēmā.

Problēmas rada tas, ka tie, kuri aizskrējuši citiem priekšā un dzīvo tajā pašā sabiedrībā, bet citā koordinātu sistēmā, uzskata, ka viņi var nerēķināties ar «atpalikušo» tautu un viņiem ir tiesības (pat pienākums) par to paņirgāties gluži kā senos laikos par cilvēkiem ar kuprīti. Šie advancētie cilvēki nevēlas saprast, ka ņirgāšanās ir sliktākais no iespējamajiem argumentiem. Rezultātā avangards tiek uztverts nevis kā neapstrīdama autoritāte, kuram atpalicēji seko un cenšas līdzināties, bet gan kā antagonistiska grupa, ar kuru jācīnās par vietu zem saules. Visa Klintones priekšvēlēšanu kampaņa tika balstīta nevis uz pacietīgu labāko risinājumu piedāvāšanu, bet gan uz to, cik Tramps ir riebīgs tips, kuram nevar uzticēt tik atbildīgu amatu. Tramps atbildēja ar to pašu.

Ja nekas nemainīsies, tad sabiedrības šķelšanās un konfrontācija turpināsies. Tādi politiķi kā Tramps dažādās pasaules malās parādīsies arvien biežāk. Vai viņi gūs panākumus? Tas atkarīgs no tā, kā uz pārmaiņām pasaulē reaģēs intelektuālais avangards. Ja tas saglabās ierasto uzpūtību un turpinās par citādi domājošiem ņirgāties, tad sekas var būt ļoti nepatīkamas. Pirmām kārtām jau tieši šim avangardam. Tāpēc jācer, ka pasaule kopumā izdarīs vajadzīgos secinājumus gan no Brexit, gan Trampa.
KOMENTĀRI
Jūs varat pievienot savu komentāru ziņai, kas tiks nosūtīts portāla redaktoram. Ja tas saturēs aktuālu un redakcijai saistošu informāciju, ziņa tiks papildināta ar Jūsu iesūtīto komentāru un Jūs vai Jūsu norādītā persona tiksiet norādīti kā ziņas papildinājuma pirmavoti.


Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Vēlos saņemt citus jaunākos komentārus par šo rakstu, savā e-pastā!
Tava ziņa:
Uz augšu