Varšavas NATO samitā šā gada jūnijā tika pieņemts vismaz viens būtisks lēmums, kas tieši skāra NATO «austrumu reģionu»: tika nolemts izvietot pastiprinātas militārās vienības Austrumeiropā, iedalot ietekmīgākajām NATO dalībvalstīm «šefību» pār citām.

Tā rezultātā, piemēram, Latvijai tika Kanādas šefība un solījums par drīzumā izvietotu paplašinātu militāro kontingentu, bet, piemēram, Polija saņems tādu pašu - tikai ASV spēku atbalstu. NATO ar šo lēmumu apliecināja, ka nopietni uztver Krievijas agresīvo uzvedību pierobežas reģionā un ir izdarījis secinājumus pēc Krievijas agresijas Ukrainā.

Tomēr Baltijas valstīs sāka atskanēt skeptiskas balsis, kas šo NATO lēmumu vērtēja ar piesardzību - vai tiešām ir taisnība tiem ekspertiem, kas jau pasen ir norādījuši - ASV stratēģiskās intereses Austrumeiropā beidzas līdz ar Polijas robežu, un aiz tās ir teritorija, kura militārajās kartēs, kurās norāda spēku samēru, tiek ievilkta pelēcīgā krāsā. Biedējošais pelēcīgums tad attiektos uz Baltvijas valstīm, no kurām neviena neizpelnījās tik kārdinošo lielākās, ietekmīgākās NATO dalībvalsts ASV paplašinātā kontingenta ilglaicīgu klātbūtni. Satrauktāko ģeopolitisko sazvērestības teoriju pinēju prātos tas uzreiz radīja bažas par allaž vismaz teorētiski iespējamo «lielvaru vienošanos par ietekmes zonām», jo īpaši tāpēc, ka ir traģiskā pagājušā gadsimta pieredze un labi zināmā pārliecība, ka politiskā retorika un praktiskā darbība ir divas dažādas lietas.

Vai nu tāpēc, ka skepticisms vējoja gaisā jau pēc NATO samita, vai arī tāpēc, ka pašmāju prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps priekšvēlēšanu kampaņas karstumā vēl pamanījās sarunāt ko tādu, kas satrauktos prātus un sazvērestību teoriju piekritējus satrauca vēl vairāk, tagadējā ASV prezidenta Baraka Obamas adiministrācija nolēma mierinājuma vizītē sūtīt viceprezidentu Džozefu Baidenu. Pēc ASV pieņemtajiem apzīmējumiem, gan Obama, gan Baidens ir «klibās pīles», jo tieši tā šeit dēvē aizejošos valsts galvas, kuriem nav konstitucionālu tiesību uz tūlītēju atkārtotu pārvēlēšanu. Viņu teikto un darīto pēdējos termiņa posmos nevajag uztvert mazāk nopietni, galu galā - pasaules lielvaras vadības pilnvaras viņiem ir līdz termiņa beigām un pa to laiku var sadarīt visu kaut ko, tomēr visi patur prātā to, ka drīz nāks pie varas citi un pat, ja viņi ievēros pēctecību politikā, tad nevar zināt, kādiem vārdiem un darbiem to apliecinās.

Džozefs Baidens Rīgā izpildīja savu satraukto prātu mierināšanas programmu par 100%. Viņš gan norādīja uz NATO 5. panta svētumu, gan sauca, ka mēs esam sabiedrotie, un pat nosunīja republikāņu ASV prezidenta amata kandidātu Donaldu Trampu, veltot viņam neglaimojošos vārdus «neklausieties viņā, jo viņš nezina, ko runā». Tiešām nav pārliecības, ka Tramps nezina, ko runā, visticamāk, viņš zina gan un runā to, ko vēlas viņa elektorāts. Jo tieši ar to būtu pamatojamas Trampa norādes, ka viņš šaubās gan, vai ASV būtu jāvelta savi militārie resursi to valstu aizsardzībai, kuras nav veltījušas pietiekamu artavu NATO budžetā. Un Latvija ir tā valsts, kurai vēl ir ko tiekties līdz 2% no IKP, kas būtu veltāmi aizsardzībai. Starp citu, ko līdzīgu Džo Baidens, lai arī ne tik netaktiski, pieminēja, jo 2% no IKP aizsardzībai pagaidām velta tikai Igaunija, bet Latvija un Lietuva - ne.

Taču viņa zīmīgās runas norādes, kas un kā šeit būt jādara ekonomikā, no kā jāpērk gāze un tamlīdzīgi, uzvējoja padomju stilu, kad lielās Maskavas priekšnieks ieradās pamācīt vietējos kompartijas darboņus. Nu, labi, neiesim tik tālu pagātnē - uzvējoja Briseles stilu, pamācīt, kas un kam jādara, lai «būtu labs zēns» Eiropas varas gaiteņos.

ASV simboliskais atbalsts Baltijas valstīm 23. augusta noziedzīgā Molotova - Ribentropa pakta gadadienā, kad pieminējām staļinisma un nacisma upurus, ir ļoti nozīmīgs. Vienīgi gribas piekrist Latvijas patriota un bijušā Helsinki - 86 dalībnieka Konstantīna Pupura nule Baidena vizītes sakarā teiktajam - mums jāveido attiecības ar ASV, bet arī jāatceras, ka šī valsts ir tālu, bet ar Krieviju robeža mums būs vienmēr.