Saturs atjaunots pirms ne vairāk kā 15 minūtēm
Šodien ir 2020. gada 5. jūlijs 14:29:27
Eiropas Savienība » Naivums ir bīstams
Izvēlies kategoriju:
Rādīt informāciju: Ziņas Foto ziņas Preses relīzes Tirgus ziņas Intervijas
Naivums ir bīstams
Autors: Bens Latkovskis, 05/08/2016 09:48


Daudzi, tajā skaitā LU profesors Leons Taivāns, uzskata, ka pašreiz notiekošie procesi Eiropā nav nekas cits kā mērķtiecīga un tikpat kā netraucēta Eiropas islāmizācija.

Pretēja uzskata paudēji iebilst, ka islāmticīgo īpatsvars Eiropas kontinentā ir tikai 7%, līdz ar to bažām nav pamata. To, kam izrādīsies taisnība, izšķirs nākotne, taču jau šodien, skatoties vēsturē, var izdarīt dažus secinājumus.

Viena no svarīgākajām divu cilvēces atšķirīgu kultūru satikšanās notika 1532. gada 16. novembrī Peru augstkalnu pilsētā Kahamarkā. Tur notika lielākās un attīstītākās Jaunās pasaules inku valsts valdnieka Ataualpas tikšanās ar Svētās Romas impērijas (Spānijas) imperatora Kārļa V sūtni Francisko Pizarro. Pizarro rīcībā bija 168 kareivji - avantūristi, kuri atradās pilnīgi nepazīstamā apvidū, nezināja, kas apkārtnē dzīvo, un bija pilnībā atgriezti no citiem savas kultūras ciltsbrāļiem. Ataualpa atradās savas impērijas sirdī ar miljoniem pavalstnieku un 80 000 vīru lielu armiju. Kāds bija šīs tikšanās rezultāts?

Ataualpa, nenojauzdams briesmas, pats personīgi ieradās uz tikšanos ar Pizarro. Spāņi bija ārkārtīgi pārsteigti par inku valdnieka naivumu un viņu sagūstīja dažas minūtes pēc tikšanās sākuma. Acīmredzot Ataualpam pat prātā nenāca, ka «viesi» viņam varētu ko nodarīt. Viņš tika turēts gūstā astoņus mēnešus, kamēr Ataualpas pavalstnieki vāca lielāko izpirkuma maksu cilvēces vēsturē - ar zeltu piepildītu istabu, kuras izmēri bija septiņi metri reiz pieci metri un divi ar pusi metru augstumā. Pēc tam, kad izpirkums tika savākts un istaba ar zeltu piepildīta, Pizarro, atbilstoši savai izpratnei, kā jārīkojas ar neticīgo vadoņiem, Ataualpu «tiesāja» un sodīja ar nāvi. Neraugoties uz inku milzīgo skaitlisko pārsvaru un spāņu atrašanos naidīgā vidē, Pizarro avantūristiem izdevās ne tikai tikt cauri ar veselu ādu, bet ieņemt inku valsts galvaspilsētu Kusko un vēlāk nogādāt milzīgo zelta daudzumu tūkstoš kilometru attālajā piekrastes bāzē.

Ir daudz versiju, kāpēc šajā kultūru sadursmē tik pārliecinoši uzvarēja konkistadori. Parasti tiek minēti labāki ieroči, šaujampulveris (Pizarro vienībā bija trīs caur stobru lādējamas krama arkebūzas), zirgi, kurus indiāņi nepazina, labāka organizācija un citi materiālistiski faktori. Nav šaubu, ka tiem bija liela nozīme, bet tāpat ir skaidrs, ka izdzīvot naidīgā teritorijā, atrodoties tūkstošiem kilometru tālu no tuvākā atbalsta punkta, ir neiespējamā misija. Manuprāt, jebkuras cīņas iznākumu galvenokārt izšķir morālā noturība. Īstā cīņa notiek cilvēku galvās. Tā tas notiek gan sportā, gan karā, gan politikā un arī ikdienas dzīvē. Konkrētajā gadījumā izšķirošā bija konkistadoru morālā pārliecība. Protams, viņi bija alkatīgi laupītāji, taču tajā pašā laikā viņi nāca ar nesatricināmu pārliecību, ka viņus vada augstāki spēki; viņi nes gaismu, atpestīšanu un mūžīgo dzīvošanu. Viņi svēti ticēja, ka šie, viņuprāt, dzīvniekiem pielīdzināmie pagāni ar uguni un zobenu jāpadara laimīgi (pievēršot pareizai ticībai). Pizarro avantūra ir cilvēces vēsturē spilgtākais apliecinājums bibliskajiem vārdiem par ticību, kura, esot kaut sinepju graudiņa lielumā, ļauj pārvietot kalnus. Pizarro un viņa vīri nesatricināmi ticēja savai dievišķai misijai un, pateicoties šai ticībai, spēja nogādāt milzīgo zelta kalnu Spānijā.

Savukārt Ataualpa pirms nepilniem 500 gadiem parādīja tādu pašu naivumu, kādu šodien demonstrē Eiropa, kura islāmticīgajos ienācējos nekādas briesmas nesaskata, jo uztver viņus kā sev līdzīgus. Proti, tādus, kuru apziņā ticības komponente spēlē tikpat nenozīmīgu lomu kā pašiem. Problēma tik tā, ka ienācējiem šī komponente ir būtiski nozīmīgāka. Nav runa par teroristiem, kas ir atsevišķs stāsts. Runa ir par parastiem musulmaņiem, kuri bez skaļiem terora aktiem un publiskas bļaustīšanās pamazām, gluži nemanāmi maina Eiropas vidi. Gribētos jau ticēt multikulturālismam, humānismam, tolerancei un citām jaukām lietām, taču vēsture liecina, ka vienmēr uzvar tie, kuru pārliecība dzelžaināka. Skatoties uz Fransuā Olandu, nekādu dižo pārliecību viņā neredzu. Angelai Merkelei tā jau varbūt ir lielāka, taču arī viņas pārliecībai līdz sinepju graudiņa izmēram kā līdz Mēnesim. Tā ka perspektīvas diezgan padrūmas.


KOMENTĀRI
Jūs varat pievienot savu komentāru ziņai, kas tiks nosūtīts portāla redaktoram. Ja tas saturēs aktuālu un redakcijai saistošu informāciju, ziņa tiks papildināta ar Jūsu iesūtīto komentāru un Jūs vai Jūsu norādītā persona tiksiet norādīti kā ziņas papildinājuma pirmavoti.


Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Vēlos saņemt citus jaunākos komentārus par šo rakstu, savā e-pastā!
Tava ziņa:
Uz augšu