Tweet

Kā Jums radās iecere 1990. gadā atvērt savu modes namu?
Nebija jau nekādu citu iespēju. Tajā laikā bija tikai daži lieli, nopietni uzņēmumi, kas paši īsti nezināja, kā izdzīvot jaunajos kapitālisma apstākļos, tas bija tāds liels juku laiks. Būtībā ideja radās daudz agrāk. Ilgi tika meklēta darbības forma, ejot cauri tērpu teātrim un dažādiem meklējumiem nepieradinātās modes demonstrēšanā. Tā nonācu līdz sava sapņa īstenošanai 1990. gada 2. novembrī. Doma bija – ģērbt tolaik ne pārāk labi ģērbtos cilvēkus.

Cik strauja bijusi modes biznesa attīstība līdz šai dienai?
Lēni, jo šādas firmas attīstās ilgi. Un arī tās firmas pasaulē, ko pazīstam, kā izcilus modes namus, viņiem visiem ir ilgstoša attīstība, tradīcijas. Modes biznesā firma savu ziedu periodu būtībā sasniedz 30. vai 35. savas darbības gadā. Pagaidām mums ir tikai pusceļš.

Parasti gan plašsaziņas līdzekļos, gan sabiedrībā vairāk uzmanība tiek pievērsta tieši modeļu biznesa negatīvajām pusēm, par pozitīvo nereti aizmirstot. Kāpēc, Jūsuprāt, tā notiek?
Ir ļoti dažādi iemesli. Parasti cilvēki vēlas būt labāki. Ļoti daudz jauno sieviešu, kas nav nekādā sakarā ar modes biznesu, tomēr vēlētos būt tās, kas demonstrē modi un piedalās dažādos izklaidējošos, seksuālos pasākumos, kur lieto arī dažādas apreibinošās vielas. Bet šiem saviesīgajiem burziņiem  reāli nav nekāda sakara ar modi. Ja mēs runājam par to, ka dažas pasaulslavenas topmodeles tiek pieķertas, lietojam kokaīnu, tas, manuprāt, bieži vien ir apzināti plānots PR solis, jo ar pozitīvu informāciju sev preses informāciju nav iespējams pievērst. Turklāt mediji piedāvā tādu informāciju, kādu sabiedrība visvairāk vēlas saņemt, jo  nav nekā patīkamāka, kā uzzināt par veiksmīga, talantīga cilvēka nelaimi.  Vispār jau tādu lielu starpgadījumu ar aktīvi strādājošām modelēm nav ne vairāk kā citās jomās, tāpēc, manuprāt, „melnās puses” ir ļoti kompleksainu cilvēku izdomātas.
Tad jau daudz „melnāks” ir smagais roks. Tur gan klausītāji, gan izpildītāji ir daudz negatīvāki nekā modes biznesa trauslās būtnes. Mode kā vizuāla māksla aizskar katra  cilvēka zemapziņas visslēptākās dzīles un pat visinteliģentākie un sakarīgākie cilvēki nereti sāk muļķīgi koķetēt, noliegt vienu no cilvēka esamības pamatiem – vēlmi labi izskatīties.

Modeļa darbs ir profesija, vai labi atalgots hobijs?
Tas ir ļoti labi atalgots darbs, bet tikai 200 meitenēm visā pasaulē. Tas ir tāpat kā profesionāls sports. Mēs katru jaunkundzi sākam centrēt uz šo pašu augstāko laktiņu, taču ļoti daudzas šajā ceļā saprot, ka viņas nevar un bieži vien arī nemaz negrib tikt tik augstu. Mode nedrīkst būt tikai hobijs.

Kā ekonomiskās problēmas Latvijā ietekmē modes dizainera darbu un šo biznesu kopumā?
Ekonomiskās problēmas neietekmē nemaz, jo arī pirms šīm problēmām dizainera darbs principā bija paralizēts no ļoti vienkārša aspekta – kvalitāte neatbilst cenai, jo nav nekādu investīciju, līdz ar to cilvēkiem skapjos ir ļoti maz Latvijā ražotu apģērbu. Tas varētu mainīties tad, kad nauda tiks ieguldīta nevis veikalos, ziepju fabrikās vai vēl visvisādos citādos pasākumos, bet tad, kad ļoti daudzi cilvēki ar sporta centriem, kafejnīcām un mākslīgiem kalniem bankrotēs un sāks pievērsties investīciju programmām tieši dizaineriem. Dizaineris viens pats ir tikai viena maza skrūvīte ļoti lielā mehānismā. Viss sākas no modes finansētājiem. Parīzes telefona grāmatā, piemēram, četras lappuses ļoti smalkā šriftā ir pilnas ar adresēm, kas atrodas sadaļā „modes finansētāji”. Nauda tiek ieguldīta un jācenšas to atgūt ar peļņu. Domāju, ka arvien vairāk cilvēki sapratīs, ka apģērbs ir ļoti izdevīga investīciju joma, jo katrs cilvēks ir spiests  apģērbu pirkt. Neraugoties uz to, ka ir ļoti liels pārsātinājums, reāli Latvijā ir dažu kompāniju monopols.
Latvijā apģērba tirgotāji ir arī nedaudz iebiedēti un  ļoti daudzas labas lietas nemaz nenonāk līdz mūsu pircējiem. Bail, ka nenopirks,  veikals  bankrotēs. Bet uz to cilvēku pleciem, kas iepērk preces veikaliem, taču gulstas milzīga atbildība.

Kas ir svarīgākais modes dizainera profesijā?
Dzīvot nākotnē.

Vai un kā laika gaitā mainās pieprasījums pēc modeļu pakalpojumiem Latvijā?
Nē, īpaši nemainās. Pēdējos apmēram 10 gadus pieprasījums ir vienāds.

Kāda ir modeļi atsaucība uz šo brīdi Latvijā? Vai vēl joprojām ir daudz pretendentes/pretendenti?
Daudzas meitenes nokoķetē, bet, ja vēlas gūt labus panākumus, ir jāsāk nodarboties un sevi gatavot jau 13 – 14 gadu vecumā. Šis vecums diemžēl sakrīt arī ar visai vētrainu periodu meiteņu attīstībā - svārstības, nenoturība, hormonu vētras, tāpēc iztur ļoti mazs skaits. Un 16 gados tev jau ir jāstrādā ar ļoti nopietniem modes industrijas  pārstāvjiem dažādās pasaules valstīs, tev ir jālido, ļoti daudz kas jāaptver, katru dienu jāmācās, jābūt jau praktiski pieaugušai. Situācija ir tāda pati kā sportā – pasportot grib daudzi , nopietni un regulāri trenējas daži tūkstoši, bet uz olimpiādi dodas tikai retais. Mēs saskaramies ar to, ka daudzas meitenes ir nevis neatsaucīgas, bet vienkārši slinkas, jo ļoti ērti jau ir nedarīt neko un „dzīvot uz vecāku naudas maka”. Un ļoti bieži meitenēm šai vecumā ir vienkārši citas prioritātes, jo šķiet, ka par karjeru varēs domāt vēlāk... Vienmēr  ir bijuši un būs cilvēki, kas neprot izmantot savu iespēju. Protams, savas priekšrocības prot izmantot tikai gudri cilvēki.

Vai mūsdienās sabiedrība kļūst skaistāka?
Es domāju, ka sabiedrība kļūst arvien krāsaināka un ļoti daudz slāņaini pārstāvēta. Tas nozīmē, ka, piemēram, tie, kas mīl sportisko stilu, ies arvien vairāk dziļumā, viņiem parādīsies arvien jaunu tehnoloģiju apģērbi, jo audumu tehnoloģijas arvien attīstās. Apģērbs lielā mērā nosaka, ko tu dari. Tagad popularitāti iegūst arī, t. s., biznesa feminisms, kas nosaka to, ka tev nav jābūt ar īsiem matiem un vīriešu uzvalkā, lai varētu sasniegt visaugstākos panākumus. Šobrīd biznesā veiksmīgāka ir tā sieviete, kurai ir gari, skaisti, kopti mati, kura ir sievišķīga un trausla. Tāpēc es aicinu sievietes izmantot savus trumpjus panākumu sasniegšanai. Modes definīcija norāda, ka tā ir vēlme iepatikties, līdz ar to mēs arī nākotnē redzēsim arvien skaistākas sievietes mūsu sabiedrībā. Tas, protams, ir ļoti darbietilpīgi, bet es domāju, ka tās pūles atmaksājas.

Kā, Jūsuprāt, modes industrija Latvijā attīstīsies 5 – 10 gadu periodā?
Es domāju, ka ne īpaši dinamiski, ļoti lēni un piezemēti. Tomēr nāk jaunā paaudze, jaunie latviešu dizaineri, cerams, brauks strādāt uz ļoti lielām kompānijām, līdz ar to pievērsīs šo modes kreditoru uzmanību. Lai arī šķiet, ka ar modi nopelnīt nevar, tomēr patiesībā, zinot, kur ieguldīt un kā ieguldīt, ar modi var pelnīt miljardus. Šobrīd vietējie biznesmeņi kārto savas naudas lietas, bet to iespēju ieguldīt izdevīgi nemaz nav tik ļoti daudz. Lai viņi izmēģina pārējās jomas un tad sapratīs, ka pasaulē ir ļoti liela industrija – mode, kurā ir vērts investēt - gan apģērbu dizaineros, gan modes namos, gan šūšanas firmās. Latvijā vienmēr ir bijis atšķirīgs skatījums uz apģērbu, ko pierāda mūsu tautas tērpi. Latvijā vienmēr ir bijušas vienas no skaistākajām sievietēm, tāpēc tieši mūsu meitenes nereti ir mūzas itāliešu  un franču dizaineriem. To es aptvēru jau tiklīdz sāku darboties modes jomā – šo rudeni aprit jau  20 gadi.

Nesen tika nodibināta Latvijas modeļu aģentu asociācija. Kāds ir Jūsu viedoklis par tās nepieciešamību, lietderīgumu?
Jau pirms trīs gadiem Latvijā ir dibināta Baltijas modes dizaineru asociācija, kas ļoti aktīvi rīko Rīgas modes nedēļas un daudzus citus pasākumus, konkursus. Tā ir  normāla likumsakarība,  jo asociācijām ir jāstrādā ar valsts institūcijām. Mēs katrs, kā individuāls komersants, nevaram konsultēt valsti, taču sabiedriskā organizācija to var darīt, varam ieteikt, konsultēt, informēt, rekomendēt. Un valsts institūcijām tas ir jāņem vērā.