Starptautiskais valūtas fonds (SVF) būtiski pazeminājis Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) prognozi šim gadam, lēšot, ka Latvijā šogad būs straujākā ekonomikas lejupslīde Baltijas valstīs – 8,6%. Var, protams, pavīpsnāt par šo prognožu precizitāti līdz procenta desmitdaļai, taču kopējās tendences tās parāda.

Lai arī SVF neatšifrē, kādi faktori likuši tam prognozēt straujāko IKP kritumu tieši Latvijai, mēs to varam nojaust paši. Latvijā ir lielākais aviopārvadājumu īpatsvars transporta struktūrā (aviācijas nozares kritums būs ļoti liels), un mums ir smagas problēmas tranzīta nozarē. Aviācijas nozares grūtības pilnībā ir Covid-19 pandēmijas sekas, taču ar tranzīta nozari ir citādi. Kamēr Latvijas ostās un dzelzceļa pārvadājumos vērojams būtisks apgrozījuma kritums, Klaipēdas osta martā sasniegusi mēneša apgrozījuma rekordu - 4,5 miljoni tonnu. Tas nozīmē, ka ne jau Covid-19 ir pie vainas. Vaina ir citur. Apzinātā tranzītbiznesa graušanā, kur galveno lomu spēlē JKP izdīktās ASV sankcijas, Ventspils ostas nosaukuma maiņa un izmaiņas ostu pārvaldes modelī, kā arī Rīgas pašvaldības atlaišana.

Visas šīs darbības ir atsevišķu politisko spēku mērķtiecīgas darbības rezultāts. Šī ir tā reize, kad veselais saprāts, ekonomiskais izdevīgums tiek upurēts uz ideoloģisko uzstādījumu altāra. Var pat teikt piezemētāk - Latvijas ekonomika un tās iedzīvotāju labklājība tiek upurēta to cilvēku emocionālajai labpatikai, kuriem viss, kas saistās ar tranzītu, ostām, dzelzceļu, ir slikts, jo tur esot krievi, Lembergs un «nepareiza» politiskā pozīcija. To cilvēku priekam, kuriem Lembergs nakts murgos lien ārā no katras rozetes un kuriem vārdi - Ventspils, tranzīts, ostas - izraisa alerģisku riebumu. Ja šādi cilvēki ir nonākuši varā un nosaka valstī politisko toni, tad nav jābrīnās, ka šīs nozares tiek vairāk vai mazāk apzināti nīdētas ārā.

Nav jau tā, ka satiksmes ministrs Tālis Linkaits caurām dienām par to vien domā, kā likvidēt Latvijā dzelzceļu, ostas un tranzītu. Nē, viņam un aiz viņa stāvošajiem spēkiem (gan politiskajiem, gan ekonomiskajiem) vienkārši šis austrumu - rietumu virziens nepatīk. Tas viņiem nav sirdij tuvs. Tāpēc Latvijas dzelzceļa vadošajās struktūrās tiek iecelti cilvēki, kuri ar vieglu roku atsakās no ES 380 miljoniem eiro dzelzceļa elektrifikācijai, tādējādi uz visiem laikiem tranzīta nozari atdodot lietuviešiem un Klaipēdas ostai. Šiem cilvēkiem sirdij tuvāki citi projekti. Tas, ka šīs patīk-nepatīk un personiskā izdevīguma loģikas dēļ cieš vienkāršais cilvēks, šos tranzīta nīdējus neuztrauc. Šie cilvēki viņiem ir šķiriski sveši. Toties viņu sirdi silda slimīga iedoma, ka ir ieriebuši Lembergam.

Diemžēl to, ka ideoloģisko iedomu dēļ tiek grauta valsts ekonomika, Latvija piedzīvo ne pirmo reizi. Nepieminēsim padomju laiku sociālistiskos eksperimentus. To sekas nespējam pārvarēt vēl tagad, taču arī jaunajos laikos esam kāpuši uz tiem pašiem grābekļiem. Viss pirmo neatkarības gadu patoss bija vērsts uz to, ka rūpniecība ir kaut kas latvju tautai svešs. Tāpēc nīcināms ārā, jo sevī iemieso padomju okupāciju un krievu invāziju. Līdzīgi kā Vecrīga Ulmaņa laiku 700 verdzības gadu sludinātājiem. Tā jānojauc, lai nekas vairs neatgādina par vāciešiem un viņu jūgu.

Nevēlos tikt pārprasts. Lielākā daļa padomju laika rūpniecības patiešām bija neglābjama, bet mēs šeit runājam par attieksmi. Čehija rūpniecību neuzskatīja par svešķermeni savā tautsaimnieciskajā organismā, un, lai gan arī tur pēc sociālistiskās sistēmas sabrukuma notika radikāla ekonomikas transformācija, tā palika augstu attīstīta industriāla valsts ar krietni lielāku rūpniecības īpatsvaru IKP struktūrā nekā šodienas Latvijā.

Tas pats notika lauksaimniecībā. Vecās lauksaimniecības struktūras tika uzskatītas par ideoloģiski kaitīgam un tāpēc iznīcināmas. Vēl 2000. gadu pirmajā pusē plašas Latvijas lauku teritorijas klāja «ziemeļu kokvilnas» ušņu audzes. Neviens nenoliedz, ka kolhozu sistēma bija sevi izsmēlusi, bet pārejas posmu taču varēja veikt ar mazākiem zaudējumiem. Cik dzīvju, cik salauztu likteņu šis ideoloģiskos apsvērumos balstītais ārdīšanas neprāts prasīja?

Daudz ko varētu pieciest, ja vien mēs varētu, līdzīgi kā Vācija trīsdesmit gadus pēc kara beigām, lepoties ar augstāko dzīves standartu Eiropā, taču tā vietā mēs jau trīsdesmit gadus kāpelējam pa grābekļiem.