Aizsardzības ministrs Artis Pabriks interneta sociālajā čivinātavā ierakstījis: «Sky veikalu ķēdē lieliska iespēja noziedot mūsu mediķiem. Maksājot rēķinu ar karti, vienkārši pieskaitiet kādu eiro. Atbalstīsim tos, kuri par mums rūpējas!» Kāds interneta asprātis Edijs Majors ir atbildējis uz Pabrika ierosmi ar parodiju: «Šodien SKY veikalos laba cena mīdijām. Rindu arī nav. Pērkot 3 Moetus, tiek ziedota viena bahila mediķim. Bet lietota, no Skandināvijas. Tās vislabāk atbilst mūsu purvainajai videi.» Ar Moetiem domāts franču šampanietis Moët & Chandon, kas maksā 35 eiro par pudeli.

Jā, tā ir ņirgāšanās, taču Pabriks pats uzprasījās. Lai nu kam, bet valdības loceklim pagalam nepieklājas aģitēt uz nabaga dāvanām mediķiem, ņemot vērā, ka valdošā koalīcija budžetā neatrada naudu mediķu algu pielikumam, un arī tagad, kad «mobilizēti» vairāk nekā divi miljardi eiro biznesa un darba vietu glābšanai, atkal mediķiem parādīta piga. Turklāt dārgais lielveikals, kurā iepērkas bagātākā sabiedrības daļa, ir potenciāls koronavīrusa perēklis, kur risks aplipināt un saķert sērgu ir liels. Iznāk, ka ministrs reklamē lielveikalu, kur ļaudīm pulcēties baros, lai varētu noziedot dakteriem, pie viena apmainoties arī ar koronavīrusu, lai dakteriem būtu vairāk darba.

Covid-19 Latvijā vēl nav tik izplatījies kā citur Eiropā, taču palēnām nāk virsū. Saslimušo skaits virzās uz 600 atzīmi, un ir arī pirmie mirušie. Vēl var visu ko darīt. Diemžēl pie varas ir koalīcija, kas sastāv no savstarpēji kašķīgām partijām, kuras Saeimā iekļuvušas ar elektorāta apblēdīšanas metodi. Pat koronavīrusa drauds nemazina koalīcijas iekšējos naidus, un ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro tiek mainīts ar citu ministru, kuram amatā būs vajadzīgs kāds māceklības periods. Un tas ir laikā, kad ekonomika jūk visās vīlēs un tautsaimniecība gaida atbalstu!

Ir labi, ka valdība ir mobilizējusi vairāk nekā divus miljardus eiro vīrusa izraisītās ekonomiskās krīzes seku mazināšanai. Taču te ir piemirsts «mazais cilvēks, reņģu ēdājs», kurš kļūst aizvien izmisušāks. Pavāri, oficianti, taksisti, šoferi, viesnīcu apteksnes, apsargi, kultūras pasākumu vadītāji, tūrisma organizētāji, muzikanti, aktieri, bankrotējušu ražotņu strādnieki un vēl jo daudzu profesiju pārstāvji ir jau atlaisti vai piespiesti rakstīt atlūgumus. Te varētu teikt, ka paši vainīgi, ka nav neko uzkrājuši nebaltai dienai, taču cilvēks, kas saņem zem vidējās vai minimālo algu, nemaz nevar būt kaut ko daudz uzkrājis. Kā melna lavīna virs viņa galvas jau krājas parādi par elektrību, īri, ūdeni, internetu un citām elementārām vajadzībām. Jā, pastāv pabalstu sistēma, taču tā ir smagnēja un lēna, tā bija derīga normāliem apstākļiem. Tagad nav normāli apstākļi. Varbūt valsts varai ir pienācis brīdis padomāt par kaut kādu naudas summu, kuru izdalīt visiem, kas palikuši bez ienākumiem, lai viņi kādu laiku var sēdēt mājās, nemeklējot, kur kaut ko nopelnīt vai aizņemties? Protams, no skolota ekonomista skata punkta naudas izdalīšana tāpat vien nav pieļaujama, taču tā var būt visnotaļ vietā kā īslaicīgs pasākums, ja ņem vērā izveidojušos apstākļus - nevar atstāt cilvēkus bez Maslova piramīdas hierarhijā viszemāko fizioloģisko vajadzību apmierināšanas - bez barības, siltuma, dzīvokļa. Sakarīga valdība kaut ko darītu, lai cilvēki šajā attālinātajā pašizolācijas laikā nekrātu soda procentus par interneta un tālruņa sakaru pakalpojumiem. Ja cilvēki tiks atslēgti no sakariem, zudīs iespēja pārkvalificēties uz kādiem darbiem attālināti.

Var, protams, pagriezt muguru šai problēmai, taču pastāv liels risks uzjundīt dumpīgus noskaņojumus sabiedrībā. Tik daudz no vēstures taču vajadzētu mācīties, ka lielu ļaužu masu iedzīšana bezizejā noved pie dumpjiem - bezjēdzīgiem un nežēlīgiem. Visīsākais ceļš uz ļaužu sašutumu ir demonstrēt, ka valdniekam nav nojēgas par vienkāršo cilvēku dzīvi, un ieteikumi no sērijas «ja nav maizes, lai viņi ēd kūkas». Šādu izteikumu piedēvē Francijas karalienei Marijai Antuanetei, kuras arogance noveda pie revolūcijas. Ļoti līdzīgi izskatās aicināt iepirkties delikatešu veikalā un atsviest kādu grasi dakteriem. Pabriks un viņa kolēģi dzīvo sapņos kā Luija XVI galminieki.

Politiskajai elitei nevajadzētu domāt, ka latvieši būtu kāda īpaši apātiska tauta, kas uz nemieriem nepavedas. Nemaz ne tik sen - 2009. gadā - saniknota ļaužu masa demolēja veikalus un svieda akmeņus Saeimas nama logos. Turklāt tolaik bija mazāk izmisuma, jo bez iztikas palikušie varēja braukt strādāt uz Īriju. Taču tagad šis ventilis ir ciet.

Nelāgus scenārijus vēl var novērst, bet tam vajag ne tikai domāšanu par makroekonomikas cipariem, bet arī sociāli atbildīgu politiku, citādi Maslova piramīda uzgāsīsies valsts varai virsū un uz skatuves tiks uzstumta Robespjēra giljotīna.