Koncentrēšanās uz ienaidu
Autors: Bens Latkovskis, 24/01/2018 10:59


Naida objekti dod priekšrocību sakļaut pašiem savas rindas. Naids padara aklus. Kopējs naids nogludina atšķirības un pretrunas. Naids apvieno. Tiem, kuriem trūkst patiesas idejas un nākotnes redzējuma, šis naids rada pārliecību, ka viņiem tomēr ir skaidrs priekšstats par labāku dzīvi.

Šos vārdus teikusi raidorganizācijas Deutsche Welle (DW) galvenā redaktore Inese Pola, izsvērti raksturojot pret ASV prezidentu Donaldu Trampu vērsto kustību, taču tie ir ārkārtīgi universāli un der arī mūsu pašu politisko kaislību attēlošanai. Aizvadītā gada pašvaldību vēlēšanās tā dēvēto latvisko opozīciju Rīgā pazudināja tieši šī koncentrēšanās uz naidu pret Ušakovu. Vīzija par labāku dzīvi nākotnē aprobežojās ar primitīvo: ir Ušakovs - slikti, nav Ušakova - labi. Pašiem opozicionāriem šķita, kas tas ir pietiekami, bet izrādījās, ka ne. Ušakovs uzvarēja, jo opozīcija nekādu vēlētājus iedvesmojošu vīziju par pilsētas attīstību piedāvāt nespēja.

Jau šodien skaidri iezīmējas rudenī gaidāmo Saeimas vēlēšanu stāsts. Par galveno pretendentu uz kārtējo «balto zirgu», kura mugurā Saeimā iejāt jaunajiem siles tīkotājiem, gatavojās Strīķes - Juraša projekts Jaunā konservatīvā partija (JKP) ar blāvo Bordānu nominālā līdera lomā. Ko šie «baltā zirga bruņinieki» piedāvā?

Piedāvājums ir līdz apnikumam vienveidīgs un primitīvs. Pie visa vainīgi oligarhi (ar šo apzīmējumu tiek saukti ietekmīgi politiķi, kuri nepakļaujas citu ietekmīgu sabiedriskās domas veidotāju dresūrai), un tad, kad politiskais laukums būs tiktāl nolīdzināts, ka tajā būs palikuši vien tie, kas pēc dresētāju svilpes ceļas pakaļkājās, tad tik īstā dzīve sāksies. Oh, kas tā būs par brīnišķīgu dzīvi, sapņos gremdējas strīķisti. Viņiem varbūt tiešām kaut kas atlēks, bet pārējai tautai?

Reiz jau šī ludziņa tika iestudēta - oligarhiem tika sarīkoti kapusvētki, salmu lelles sadedzinātas un Saeimā varu pārņēma «reformu un tiesiskuma» koalīcija bez «oligarhiem». Vai valstī kaut kas būtiski uz labo pusi mainījās? Ja būtu mainījies, tad tauta to noteikti ievērotu, jo mediji lielākoties bija šai koalīcijai labvēlīgi noskaņoti. Taču nekādas pozitīvas politiskas pārmaiņas tauta nemanīja, un tagad tiek uzņemts tās pašas filmas rimeiks, cerībā, ka šoreiz tas izdosies pārliecinošāks par oriģinālu. Pasaules praksē šādi gadījumi, kad atkārtojums ir labāks par oriģinālu, reti, bet ir gadījušies. Taču tikai tad, ja ņemtas vērā oriģināla kļūdas un tās izlabotas.

Vai projekta JKP arhitekti no pagātnes kļūdām ko mācījušies? Vienā ziņā - jā. Zatlers atļāvās koķetēt ar citu mazprasīgā elektorāta visu nelaimju sakni - Saskaņu, bet JKP uzsvaru liek uz tieši pretējo. Tiek ikdienā mēģināts masu apziņā ieberzēt domu - ZZS un Saskaņa ir viens un tas pats. Jo primitīvāk, jo labāk. Balsojot par JKP, jūs dabūjat divi vienā - gan pret Lembergu, gan krieviem. Visā šajā stāstā ir viena būtiska saturiska nepilnība. ZZS ir vairākkārt apliecinājusi, ka tās prioritāte ir esošās koalīcijas turpināšana, toties JKP nekad nav atzinusi gatavību veidot koalīciju ar potenciāli lielāko latvisko partiju - ZZS, kas liek domāt, ka tieši JKP varētu mēģināt veidot koalīciju ar potenciāli lielāko mandātu skaita ieguvēju - Saskaņu. Šīs saturiskās pretrunas gan ir tikai tehniskas detaļas, kuras apdullinošā PR fona troksnī var palikt nepamanītas.

    Konstrukcijas lielākais defekts ir cits. Tas, ko teica DW redaktore: tiem, kuriem trūkst patiesas idejas un nākotnes redzējuma, šis naids rada pārliecību, ka viņiem tomēr ir skaidrs priekšstats par labāku dzīvi. Paklausoties Jurašu un Strīķi, mēs nedzirdēsim nevienu jaunu ideju par labāku dzīvi nākotnē, toties mēs redzēsim naidā spīdošas acis un putas lūpu kaktiņos. Viņiem pašiem šis naids rada pārliecību, ka ar to arī pietiek. Ja ar to pietika 2011. gadā, tad kāpēc lai tagad būtu citādi?

Toreiz tas vēl bija kaut kas jauns, lai arī jau 2002. gadā Repše un 1998. gadā Šlesers (jā, jā, jaunie cilvēki, tas pats «oligarhs» Šlesers politikā ienāca kā cīnītājs pret «oligarhiem») samērā sekmīgi izspēlēja šo kārti, taču pašreizējais rimeiks ir acīmredzama haltūra. Koncentrējoties uz ienaidu, bez kaut vienas konstruktīvas idejas tautai un valstij neko labu izdarīt nevar. To ikvienam derētu atcerēties pie vēlēšanu urnām.