Skats no Itālijas
Autors: Arno Jundze, 02/09/2016 16:58


Kad beidzot pienāca laiks likt lietā pavasarī «reāli pa lēto» iegādātās aviobiļetes uz Itāliju, tā nogruva ziņu virsraksti.

Pizas torni iekārojuši nelietīgie teroristi! Pie Milānas aizturēta islāma teroristu grupa! Itālijas varas iestādes brīdina: par nelegālu preču pirkšanu var iesēdināt cietumā arī to pircējus, termiņš būšot līdz pat deviņiem gadiem. Piedevām visam - traģiskā zemestrīce. Rezultāts bija tāds, ka steigšus zvanīju mammai, lai neuztraucas, jo īsziņas ar jautājumu - vai tik neesi iekļuvis zemestrīcē - sāka nedaudz mulsināt.

Nezinu, kas tā par modi Latvijas medijos vēstīt velnsviņzinko, uzdodot to par nopietnu ziņu. Patiesībā no visa uzskaitītā nopietns un traģisks bija mediju vēstījums par zemestrīci, kam arī Itālijā, protams, tika pievērsta liela uzmanība. Tomēr tur cilvēki reaģēja bez histērijas. Šī zeme ir sadūrusies ar zemestrīcēm arī iepriekš. Reizēm tā diemžēl notiek, šādos gadījumos mazāk jārunā un vairāk jāpalīdz cietušajiem. Ja jau cilvēce prastu zemestrīces pareģot, tad spētu arī sevi pasargāt. Bet to māk tikai ekstrasensi ar atpakaļejošu datumu, nekad dienu uz priekšu. Savukārt pārējo ir vērts pakomentēt.

Saistībā ar ziņām par teroristiem pie Pizas torņa un Milānā interneta mediji Latvijā darbojās teju vai kā teroristu algoti sabiedrisko attiecību speciālisti. Sliktie zēni notverti, kaut ko pratināšanā sastāstījuši, ej nu zini, cik no tā patiesība, bet akcents nepārprotams - Eiropa, drebi, lielais bubulis atnāks, visus uzspridzinās, rīkles pārgriezīs. To jau viņi gribētu gan, lai no šiem kāds baidītos un drebētu savā aliņā, tomēr nešaubos, ka arī Latvijas psihiatriskajās dziednīcās var atrast īpatņus, kas plāno uzspert pat mēnesi naksnīgajās debesīs, - vai par to avīzēs jāraksta?

Drošības ziņā Milānā, Veronā, Venēcijā un pie Gardas ezera redzētais atstāja patīkamāku iespaidu nekā dažos Latvijas pilsētas svētkos vērotais. Nav dzērāju vai citā dimensijā klīstošu stiklaču. Patrulē policija, karabinieri un īpaši norīkotas armijas vienības. To klātbūtni vēroju gan Milānā, gan jo īpaši Veronā, bet viņi tiešām sargā cilvēkus un drošību ielās - tieši tas bija rakstīts uz militārajiem apvidniekiem Veronā. Nezinu, vai kādreiz Latvijā pienāks laiki, kad, braucot vilcienā, ceļasomu varēs atstāt tam paredzētā vietā vagona galā un doties uz sēdvietu vagona otrā galā, neuztraucoties, ka to kāds sadomās nozagt. Nezinu, vai pienāks laiki, kad mūsu vilcienos varēs ieslēgt lādēties planšetdatoru un atstāt to uz pusstundu nepieskatītu, lai pats tajā laikā dzertu kafiju citā vagonā. Tur, Itālijā, tā notiek. Tad jau uz šī fona daudz baisāka un reāli pretīgāka bija mafijas lielvalsts Latvija ar ziņām par bezjēdzīgo dubultslepkavību Daugavpilī, sirdi plosošo stāstu par mirušo pensionāri, ko dēls iemetis ezerā, jo neesot naudas, par ko mammu apglabāt. Nemaz nerunāsim par situāciju, kad brašuļi var policijas acu priekšā sist muzeja direktoru un varas pārstāvji uz to tikai noskatās.

Ja pievēršamies viltoto preču šiverīgajiem tirgoņiem, kuri, starp citu, lielākoties ir «kara bēgļi» no melnā kontinenta, Verona mani pārsteidza absolūti nesagatavotu. Viņu vienkārši nebija! Daži ubagi pilsētas centrā, kas izskatījās pēc itāļiem, un trīs kunkuļveidīgās diedelnieces pie baznīcām. Venēcijā, kur Svētā Marka laukumam drūzmā grūti izspiesties cauri, lai nesajustu kabatā svešas rokas saimniekošanu, šoreiz atkal nekā. Tilts pie kanāla starp Dodžu pili un tā cietumu - parastā nelegālo tirgoņu paradīze - kā izslaucīts. Tā vietā uzmeistarotas dažas suvenīru tirgotavas. Kaut kur kādā klusākā stūrī redzēju vienu Guči somiņu ekspertu ar tik pārbiedētu skatu, ka likās, puisis nav paguvis laikā uz labierīcībām. Kaut cik uzmācīgu diedelnieku un dažādu atkritumu tirgotāju tradīciju mēģināja uzturēt vienīgi Milāna pie doma katedrāles, bet arī tur policija kontrolēja visu.

No zemestrīcēm un psihopātiem neviens nav pasargāts, tomēr kolēģi žurnālisti, kam jāražo visas šīs sensāciju pļekas, atsaucoties uz tādiem medijiem kā The Huffington Post, varētu beigt šo panikas celšanu, lai nav kā tajā anekdotē par zaķīti, kurš aiz gara laika kliedza - slīkstu! tikmēr, kamēr visiem tas apnika. Nedod dievs, ja zaķītis tiešām slīks, kurš tad skries palīgā?