Tajā pašā laikā, lai arī sabiedrība gaida jauno valdību, tās veidošanas process lielākai daļai izrādījies nepieņemams, jo valdību šobrīd faktiski veido personas, kuras Saeimas vēlēšanās vai nu nemaz nepiedalījās, vai arī nemaz netika ievēlētas.

JV premjera amata kandidātam Krišjānim Kariņam nosaucot topošo Ministru kabinetu, nepamanīts garām nepaslīd fakts, ka daļa ministru amata kandidāti nemaz nav ievēlēti Saeimā. Piemēram, uz labklājības ministru amatu pretendē Ilze Viņķele (A/P), kas vēlēšanās svītrota 2867 reizes. Tātad, sabiedrība skaidri ir norādījusi uz to, ka nevēlas politiķi redzēt Saeimā, kur nu vēl labklājības ministres amatā. Ja atceramies, viens no Viņķeles spārnotākajiem izteikumiem bija tāds, ka “pensionāri, kuri padomju laikos smagi strādājuši, mazas pensijas saņem tādēļ, ka savulaik strādājuši citas valsts labā. Viņi nesaprot, ka nāk no “citas pasaules” un tādēļ pieprasa lielākas pensijas”. Vai tiešām varam ticēt, ka šāda ministre aizstāvēs pensionāru tiesības?

Savukārt zemkopības amatam virzīts pašreizējais vides ministrs Kaspars Gerhards (NA), kurš 13. Saeimas vēlēšanās nemaz nepiedalījās. Tāpat izskanējušas runas, ka, ja tiktu veidots īpašo uzdevumu ministrs demogrāfijas jautājumos, tas, visticamāk, varētu tikt 13. Saeimā neiekļuvušajam Imantam Parādniekam (NA), kuru priekšvēlēšanu laikā visvairāk ar dubļiem apmētāja JKP.

Jāatzīmē, ka pats Kariņš, kas šobrīd uzņēmies valdības veidošanu, nemaz nepiedalījās 13. Saeimas vēlēšanās, līdz ar to nevar uzskatīt, ka viņš ir premjers, kuru sabiedrība vēlētos redzēt pārstāvam viņu intereses. Turklāt, ņemot vērā, ka Kariņš daļu dzīves aizvadījis ASV un skaitās tās pilsonis, vai viņš maz zina, kas notiek Latvijā? Vai arī, būdams Latvijas premjers, strādās ASV interesēs?

Šeit nevar nepieminēt arī Solvitu Āboltiņu, kas, kā runā, varētu izmantot “Vienotības” triumfu, lai atkal atgrieztos Latvijas politikas apritē kā JV pelēkais kardināls. Galu galā, ja atceramies, šī nebūs pirmā reize, kad Āboltiņa bez deputāta mandāta piedalīsies valdības veidošanā.

Šāds Ministru kabinets ir kā spļāviens vēlētāju sejās, jo apliecina, ka vēlēšanām un partiju solījumiem nav nekādas nozīmes. Piemēram, KPV LV pirms vēlēšanām solīja, ka valdību neveidos neievēlētas personas, taču tagad tā dod gluži vai svētību Kariņam izveidot valdību ar ministriem bez tautas dotu uzticības mandātu.

Gadu no gada tiek runāts par Saeimas vēlēšanu jēgu, un neapšaubāmi, sabiedrībai vajadzētu izlemt, ko mēs vēlamies redzēt ministru amatos un tiem noteikti būtu jābūt politiķiem, kurus mēs ievēlējām, tomēr, kā redzams, JV par to ir pilnīgi vienalga. Jābrīdina gan, ka Jaunās Vienotības triumfs varētu nebūt ilgstošs, jo valdībai bez tautas mandāta nav lemts ilgs mūžs.