- Pirmām kārtām es gribētu teikt, ka vēlētājs ne vienmēr zina, ko tieši viņš grib. Viņš droši zina vienu lietu - viņš grib dzīvot labāk. Tas ir pats par sevi, un tas ir pilnīgi normāli, bet viņam ne vienmēr ir priekšstats par to, kas tieši būtu darāms un kā to labāku dzīvi varētu sasniegt. Tas attiecas ne tikai uz Latvijas vēlētāju... tas attiecas uz vēlētāju vispār. Bet, ja jau mēs runājam par Latviju, tad teiksim tā - pēc gandrīz trīsdesmit atjaunotās neatkarības gadiem it kā nevarētu teikt, ka vispārinātajam vēlētājam galīgi nav pieredzes. Taču viņš, kā tauta saka, ir gatavs pavilkties. Ja viņam kāds kaut ko vairāk sola... Un reizē lielai daļai vēlētāju viņu iekšējā balss saka, ka nav nemaz tik slikti, ka visu vajadzētu mainīt. Rezultātā mēs nonākam pie pretrunīgiem aizvadīto Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Un šajā sakarā, man šķiet, vajadzētu oponēt vienam mītam, kas plaši izplatījies sabiedrībā un ko daudzi politiķi cenšas uzturēt. Proti, tas ir apgalvojums, ka vēlētāji viennozīmīgi nobalsoja par atbalstu jauniem politiskiem spēkiem.

- Jā, no vienas puses, nomainījās divas trešdaļas deputātu. Bet, ja runājam par politiskiem spēkiem, aina nav tik viennozīmīga. Mēģināsim to apjēgt. Labi - liekam Saskaņu ārpus konteksta. Seši politiskie spēki Saeimā jau pirms vēlēšanām pateica - nē, ar Saskaņu ne par ko... Bet - ja runājam par pārējiem, tad, nu, jā... tie, kurus mēs varam saukt par daudzmaz jauniem... KPV LV, protams, zināmā mērā arī Jaunā konservatīvā partija... Kaut gan - nosaukt Jāni Bordānu par «jauno» ir diezgan pagrūti. Ņemot vērā, ka viņš senos laikos dibinājis vēl Latvijas ceļu, pēc tam ir bijis vairāku partiju biedrs un pabijis ministrs. Tātad - «jaunajiem» Saeimā kopā 32 vietas. «Vecajām» partijām - arī trīsdesmit divas. Bet pa vidu ir Attīstībai/Par!. No kuras puses uz to paskatīsies, tā arī vērtēsi. No vienas puses, viņi teic ko jaunu, no otras - tik daudz redzētu seju un daudzi viņus uzskata par tādu kā Vienotības klonu.

Līdz ar to arī radās pašreizējā situācija, kad valdību nevar izveidot ne bez «jaunajiem», ne bez «vecajiem». Process turpinās jau gandrīz simts dienās un trīs tūrēs. Man bija iespēja ieskatīties valdības deklarācijas projektā. Visi asie stūri ir maksimāli nogludināti. Un dažos jautājumos rodas absolūti paradoksāla situācija. Piemēram, tas, kas rakstīts nākamās valdības deklarācijas projektā saistībā ar OIK, ir maigāks nekā tas, ko Saeima jau pieņēma pēc ZZS piespēles. Tas rada mazliet sirreālu sajūtu.

Nu, lūk! Un - līdz ar to - ja mēs runājam par nākotnes perspektīvām, tad es gribētu teikt, ka jautājums ir jāsadala divās daļās. Pirmām kārtām, ja runājam par īstermiņa perspektīvu, tad - domāju, ka valdība, visdrīzāk, būs. Bet - cik tā būs ilgtspējīga? Iekšējās pretrunas, iekšējās nesaskaņas lauzīsies uz āru, un mēs piedzīvosim valdību, kurā šāda veida fluktuācijas ik pa brīdim atklāsies publiski. Līdzīgi tam, ko jau tikko redzējām balsojumā par Arvila Ašeradena demisiju.

Bet - vienlaikus - ir jāņem vērā tas, ka Saeimā mums būs spēcīga opozīcija. No vienas puses - opozīcijā ir daudz pieredzējusī Saskaņa, no otras - Zaļo un zemnieku savienība, kura ar visiem saviem iepriekšējās valdības ministriem, protams, ir aizkaitināta un aizskarta par visu to, kas ar viņiem pēdējā laikā ir noticis, par to, ko viņiem nācās par sevi klausīties.

- Jā, un turklāt mēs varam minēt nopietnus argumentus par labu tam, ka šī valdība var pastāvēt pietiekami ilgi. Jo visi topošās koalīcijas potenciālie locekļi saprot, ka tā būs ļoti trausla konstrukcija, kuru var diezgan viegli izjaukt. Šajā sakarā ir interesanti vērot Artusu Kaimiņu, kurš no 12. Saeimas enfant terrible kļuvis par tādu valstiski ļoti atbildīgu politiķi, kas pēdējā laikā nemitīgi atkārto, ka politiķiem ir pienākumi pret sabiedrību… No otras puses, vēlētājiem dotie solījumi un pirmsvēlēšanu kampaņā sarunātais nav zuduši aizmirstībā… Un, kad man uzdod tiešo jautājumu - cik ilgi pastāvēs valdība, es neņemos atbildēt precīzi. Es nevaru pateikt, kā viņiem tur sanāks, bet, baidos, šī valdība varētu nebūt ilgtermiņa pasākums.

Par ilgtermiņa perspektīvu var runāt vēl vienā kontekstā - cik liela ir un būs vēlētāju uzticēšanās Saeimā ievēlētajiem politiskajiem spēkiem. Nesen kopā ar citiem ekspertiem piedalījos Točki nad i raidījumā, kur piedalījās arī četri politiķi: Artuss Kaimiņš, Arvils Ašeradens, Daniels Pavļuts un Edgars Tavars. Man ļoti zīmīgi likās tas, ka trīs pirmie, īpaši Kaimiņš un Ašeradens, runāja apmēram tā: nu, jā, nu, ziniet, novilksim robežu… Pirms vēlēšanām - tā ir viena lieta, pēc vēlēšanām - cita. Domāju, ka no valdības veidošanas viedokļa tā ir saprotama un pragmatiska pieeja. Bet, skatoties no parastā vēlētāja perspektīvas, tas ir bīstami. Jo parastais vēlētājs pēc kāda brīža var pateikt: ko tad man vispār bija ielaisties uz šiem skaistajiem solījumiem - pensijas cels un viss kaut kas notiks, ja tagad neparādās ne tās pensijas, ne milzīgie procenti veselības aizsardzībai... Jo viss ir piegludināts. Rezultātā mēs varam sagaidīt, ka vilšanās, neuzticēšanās partijām un institūcijām, kas jau tā raksturīga Latvijai lielākā mērā nekā citās Eiropas demokrātijās un kas spilgti parādījās šajās vēlēšanās, var kļūt vēl izteiktāka. Interesanti, ka cilvēki Latvijā neuzticas institūcijām, bet uzticas indivīdiem un personībām. Tas izpaudās paradoksālā veidā. No vienas puses - valdība neder, valdību vajag mainīt - un to pirmsvēlēšanu aptaujās apliecināja arī tie, kuri bija gatavi balsot par «vecajām» partijām, bet - no otras - vienpadsmit Māra Kučinska valdības ministri ir ievēlēti 13. Saeimā. Izrādās - ministri ir atbalstāmi, bet institūcija - nav.