Brīvers: Latvijas ekonomikas paļaušanās uz ārējiem resursiem radīs problēmsituāciju
Autors: BNA LATVIA, 21/05/2018 11:27
Brīdī, kad mēs runājām ar ekonomikas zinātņu doktoru, Banku augstskolas profesoru un Ventspils augstskolas viesprofesoru Ivaru BRĪVERU, viņš vēl bija arī Saeimas deputāts (LRA). Neatkarīgā lūdza Brīvera kungu sniegt aptverošu Latvijas ekonomikas vērtējumu.
Pašreizējie notikumi finanšu sektorā ir kārtējais apliecinājums tēzei - ja mēs paļausimies tikai uz ārējiem faktoriem, vienalga - vai tie būtu Eiropas fondi, ārvalstu investori, nerezidentu noguldījumi… tad ilgtermiņā nekur netiksim.
- Pēdējā laikā manis dzirdētie Latvijas ekonomikai pievērstie, pat it kā profesionālu cilvēku raksturojumi bijuši visai pretrunīgi. Piemēram, dzirdēju, ka Latvijas ekonomika piedzīvo kolapsu, dzirdēju, ka te iestājusies finanšu - ekonomiskā bankrota situācija…? Vai tie murgi vai kas? Un, tā kā jūs esat arī Saeimas deputāts, gribētos arī politisku situācijas vērtējumu.
- Tas jau tāds bezmaz zinātniskā referāta temats… plašāks skatījums uz Latvijas ekonomisko situāciju. Mēģināšu īsi. Droši vien gan viena, gan otra galējība ir nepareiza. Gan tas, ka Latvijā tūlīt būs krahs, gan arī tas, ka, redz, ja IKP strauji pieaug par tik un tik procentiem, tad esam veiksmīgākā Eiropas valsts. Šīs abas galējības, protams, ir aplamas.
- Pirms kāda laika jūs rakstījāt, ka iekšzemes kopprodukta pieaugums, ekonomiskā izaugsme vēl nenozīmē labklājības pieaugumu.
- Tieši tā. Un - jo vairāk… Jā, it kā šogad IKP ir lielāks par prognozēto. Bet - kas dara mani mazliet bažīgu? Būvniecības nozarē pieaugums - 35%! Tas ir fantastiski! Tas tā nemēdz būt. Ikgadējais pieaugums - 35%! Zināmā mērā varam matemātiski saprast, ka tas ir tas, kas pavelk tos 3,5% ekonomikā kopumā. Bet tas ir drauds. Jo - tas ir brīnums! Drauds ir tas, ka šogad tas bija brīnums. Brīnumi nemēdz atkārtoties. Nevar būt tā, ka divus gadus pēc kārtas būs 35% pieaugums.
Bet, ja šos skaitļus, IKP pieaugumu pieņemt par vienīgo labklājības kritēriju, turēt par vienīgo argumentu, vienīgo kritēriju, tad tas būtu tas pats, kā teikt cilvēkam: tev temperatūra normāla, ko sūdzies, ka tev salauzta kāja.
Protams, var kritizēt Latvijas gaitu, kāda tā bijusi visus šos gadus. Esmu to darījis. Pašreizējie notikumi finanšu sektorā ir kārtējais apliecinājums tēzei - ja mēs paļausimies tikai uz ārējiem faktoriem, vienalga - vai tie būtu Eiropas fondi, ārvalstu investori, nerezidentu noguldījumi… tad ilgtermiņā nekur netiksim. Tā nemēdz būt. Latvijai jāpaļaujas pašai uz sevi.
Latvijas Universitātes docents, katedras vadītājs Jānis Strazdiņš 2009. gadā uzrakstīja ļoti labu rakstu par Latvijas mērķiem turpmākajiem divdesmit gadiem.Viņš saka: «…Par resursiem tika izmantoti nerezidentu noguldījumi, pamatā uz 0,5-2 gadiem, sindicētie kredīti (arī lielākoties īstermiņa). Turklāt šos lētos resursus lielās summās papildināja vietējie uz uzrādītāju (faktiski var uzskatīt, ka šie resursi lielā mērā bankai ir «par brīvu»). Kopā šī sistēma, kas, no vienas puses, dod bankai lielu peļņu, no otras puses - rada ārkārtīgi augstu banku sistēmas risku.»
To viņš rakstīja 2009. gadā. Un tas raksturo mūsu vispārējo pieeju. Ja mēs paļausimies uz ārvalstu investoriem, tad ekonomika strauji augs… Eiropas fondi (laikam ar tiem skaidrojams tas celtniecības brīnums) - šobrīd vēl jācenšas, cik var, tos «apgūt»… Bet - tas nav ilgtspējīgi. Protams, Latvija nevar būt izolēta valsts, Latvija nevar paļauties tikai uz iekšējo tirgu. Ārējiem sakariem, protams, ir jābūt. Bet - ekonomiku uz tā vien balstīt nevar.
Ko mēs tagad vērojam pasaulē? Kādas tendences? Sākot ar tām pašām Amerikas Savienotajām Valstīm. America first… Es nebaidos teikt, ka, līdzīgi kā Trampam Amerika, man pirmajā vietā ir Latvija. Latvija mums ir pirmajā vietā, ne tajā ziņā, ka mēs noniecināsim krievus, vāciešus, igauņus, visus pārējos. Es to saprotu tā - pirmkārt, mēs būsim tie, kuri gādās par Latvijas labklājību. Nevis cerēsim, ka to mūsu vietā izdarīs kāds cits.
- Bet vai šī paļāvība uz ārējiem resursiem, ārējām stutēm un kruķiem pēc Eiropas fondu barotavas aizvēršanas tiešām nevar novest mūsu ekonomiku kādā kolapsam līdzīgā stāvoklī?
- Nesauksim to par kolapsa situāciju, bet problēmsituācijā tas, protams, novedīs. Bet - nav jau tā, ka tie fondi beigsies pavisam, gan jau kaut kas būs… Neteikšu, ka būsim kolapsa situācijā. Nezinu, vai tā ir kāda vēsturiski izveidojusies mūsu domāšanas īpatnība - taču, ja paskatāmies pat Padomju Savienības sabrukumu… Visās bijušajās 15 republikās ekonomika krīt. Ja ņemt vērā skaitļus, visvairāk - Latvijā. 2008. gada krīze. Atkal… Islandē - 14% kritums, Vācijā - 4%, visvairāk - atkal Latvijā. Kāpēc? Vai to nosaka nejaušība vai sagadīšanās, vai mūsu ģeogrāfiskais izvietojums, bet mēs visvairāk gribam būt atkarīgi no citiem. Padomju laikos Latvijas ekonomika bija
visvairāk integrēta Padomju Savienības ekonomikas sistēmā. Kamēr šī sistēma darbojās, mums viss normāli, kā sabruka - mūsu ekonomika to sajuta visvairāk. Tieši tas pats bija 2008. gadā. Nu Latvija visvairāk cenšas integrēties Eiropā.
- Kāpēc Eiropa tāds bubulis? Manā uztverē jebkurā telpā var spēlēt ar savu galvu. Nekāpt citiem uz galvas, bet arī neļaut tiem citiem likt kāju priekšā mūsu pašu nākotnei. Domāt saprātīgi, racionāli…
- Tieši tā… Mans secinājums - nebūs nekādu briesmu vai katastrofu. Turklāt man liekas, ka Latvijas cilvēki aizvien vairāk sāk saprast to, ka… tomēr jāmaina kurss. Un - nevis uz Austrumiem vai Rietumiem, bet - uz Latviju.
- Taču, lai tā būtu, šķiet, ir jābūt atbilstošam politekonomiskam uzstādījumam. Mērķim, vai. Tostarp pat Nacionālās attīstības plānā (NAP) es to darāmā līmenī nenolasu. Proti - vai normatīvā bāze, tautsaimniecību noteicošā likumu pakete sader ar mērķiem un praksi?
- Mērķu mums netrūkst, bet, patiesību sakot - mērķu nav.
- Kā tā?
Pilnu interviju lasiet šodienas "Neatkarīgajā Rīta Avīzē".
|
|
Ziņas 
