15.jūnija plenārsēdē Solvita Āboltiņa pauda šādu nostāju: “1.jūnijā pēkšņi opozīcijas sagatavotais grozījums… grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā. Koalīcija vienojusies pirmdienā, koalīcija vienojusies trešdienā: “Opozīcijas priekšlikumus neatbalstām! Ja kaut kas svarīgs tajā ir, nu tad taču mēs varam komisijā, atbildīgajā komisijā, Vucāna kungs, paši to iesniegt!” Nē! Ar pārgrieztu seju, kamēr Saeimas priekšsēdētāja lasa darba kārtību, man tiek paziņots: “Mēs to atbalstīsim!” Nacionālā apvienība saņem rīkojumu – atbalsta. Visi kopā atbalstām!”. Tātad S.Āboltiņa faktiski runāja par opozīcijas priekšlikumu neatbalstīšanu a priori.

Latvijas Republikas Satversmes 1.pantā noteikts, ka Latvija ir demokrātiska valsts. Kā uzsvērts Latvijas Republikas Satversmes komentāros: “Demokrātija ir vienīgā valsts iekārta, kurā var īstenoties Satversmes 2. pantā nostiprinātais tautas suverenitātes princips. Demokrātiskās leģitimācijas jēga ir piesaistīt valsts varu tautas gribai – tātad nodrošināt, lai valsts darbība atbilst tautas gribai. (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa, Vispārējie noteikumi. – Latvijas Vēstnesis, 2014, 179.lpp.)”

Parlaments ir brīvi ievēlēts, un tajā ir pārstāvēti visi Latvijas iedzīvotāji. Ja kāda partija (partiju grupa) klusi ir vienojusies, ka opozīcijas partiju deputātu priekšlikumus principā neatbalstīs, tad tas ir uz šīs nedemokrātiskās partijas sirdsapziņas. Taču cita lieta ir partijas frakcijas vadītāja publisks paziņojums no parlamenta tribīnes. Turklāt tas izteikts kā pārmetums citu partiju deputātiem, ka neesot ievērots princips neatbalstīt opozīcijas priekšlikumus.