- Ilgus gadus Dzintars man bija gluži vai uzņēmējdarbības simbols Latvijā. Domāju - re, ir tomēr mums uzņēmumi, kuri pratuši ne tikai izdzīvot, bet arī saglabāt līderpozīcijas savā jomā. Pēkšņi pērn medijos lasu, ka Dzintars teic ardievas Latvijai. Kas noticis? Lai gan līdzīgi paziņojumi te nav retums. Un, tā kā jūs esat ne vien praktiķis, bet arī teorētiķis, paskaidrojiet aptveroši - kas notiek un kādi ir notiekošā cēloņi? 

- Tik tiešām, patlaban nav runa par Dzintaru. Mēs darām visu, ko esam noteikuši savā plānā. Nekas nav nojucis. Dzintars uzņem tempu. Uzņem apgriezienus… Šā gada pirmajā ceturksnī mums bija pieaugums. Mēs esam pārliecināti, ka tiksim no situācijas laukā. 

Bet ar jums mēs tagad parunāsim, piemēram, par to propagandas, piārēšanas kampaņu, kas tiek rīkota sakarā ar to, ka vara beidzot sākusi vērtēt nodokļu politikas lietderību. Tas ir lieliski, tas iepriecina…. Un es nebūt negribu iztaisīties par to Vovočku, kurš nerimti cieš no skepticisma. Taču - es esmu vienkārši reālists. Un kā ekonomists-analītiķis es saprotu, ka pagaidām tas viss nav nopietni ņemams. 

Pirmkārt, vienmēr, kad ir vēlēšanās kādu jautājumu nomuļļāt, veido… komisijas. Mani tās allaž dara uzmanīgu. Ko tad tā grib - šī komisija? Ja tā grib, lai mūsu valstī beidzot iezīmētos kāds vektors - gods un slava tai. Bet es tam praktiski neticu. Kāpēc? Tāpēc, ka šie paši cilvēki ir izgājuši visus iepriekšējās dzīves posmus un līdz šai dienai nekādu nodokļu politiku nav radījuši. Katrs no viņiem ir ieņēmis noteiktus vadošus amatus, bet Latvija tostarp arvien vairāk un vairāk tuvojusies anarhistiskai dzīvei. 

Burtiski pirms diviem gadiem Valdis Dombrovskis presē vēstīja, ka mums ir pats mazākais nodokļu slogs. Tad tas mani ļoti pārsteidza. Es sapratu, kas tās ir runas, kas vedina nodokļu palielināšanu. Mēģināsim to pamatot.

Pirmkārt, mums nav uzticības skaitļiem, kurus drukā Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Tas, ko teica Dombrovskis, ir apšaubāms. CSP vēsta, ka savākti te septiņi, te astoņi, te deviņi miljardi eiro nodokļu. Parasti budžetā iekasētā nauda jāizdala ar iekšzemes kopprodukta apjomu… Mums sanāk te 30, te pat 27%... Kuram skaitlim, Viktor, ticēt? Un vai šie 25 miljardi ir patiesi? Un kurš cipars - septiņi, astoņi vai deviņi miljardi - ir patiess? Jo no tā taču izriet vidējais nodokļu iekasēšanas īpatsvars. Ja dalīt ar deviņi, sanāk 38%. Augstākais Eiropā. Ja ar astoņi - virs 30%. Ja tā, tad skaidrs, ka mums vajadzētu nevis paaugstināt nodokļus, bet - pretēji - pazemināt tos. Turklāt nodokļu slogs uzņēmējdarbībai ir pārmērīgs un neadekvāts.

Starp citu, šajos 25 kopprodukta miljonos ietilpst daži absolūti tukši miljardi. Proti - tie nav radīti šeit. Ko es ar to domāju? Piemēram, Uralhim atklāja šeit pārstāvniecību. Viņi te piefiksējās un uzrāda, ka devuši iekšzemes kopproduktam summu viens miljards 150 miljonu. Un tādu kā viņi ir daudz. Nevaru galvot, bet divus trīs tukšus miljardus tie dod. Bet, ja tā, tad IKP ir vēl mazāks. Tad, ja iekasēto nodokļu summu - astoņi miljardi - izdalīt ar 23, iznākums jau nelien nekādos rāmjos.

Proti - es ar to gribu sacīt, ka mums nav valdības analītikas, mums nav ne tik vien skaidru, mums nav patiesu skaitļu. Un tādēļ nav patiesu secinājumu. Katrs izmet, ko vēlas. Piemēram, es, ticies ar saviem kolēģiem visā Eiropā, skaidri zinu, ka tāda apmēra uzņēmumu ienākuma nodokli nekur neiekasē. Sociālo nodokli… kā nu kur - tuvu mūsējam. Taču diemžēl pie mums ņem vērā tikai bruto algu. Proti, bruto alga jāreizina ar 1,2304 (koeficients, kuru sedz darba devējs). Darbinieks taču nekavējoties jautā: cik es saņemšu uz rokas?

Jābūt principiālām izmaiņām. Bet pagaidām es nekādu sistēmu nesaskatu. Viņi ik dienu maina retoriku, svārstās. Pareizi teica Inguna Sudraba - tā ir laiva bez stūres.